Kas Latvijā ražos nodokļus pēc «svētās» simtgades?

    0
    440

    Igors Meija, uzņēmējs

    Latvija – 2023. Dzīres un paģiras I

    Cilvēkiem ir raksturīga vēlēšanās ielūkoties tuvākā un tālākā nākotnē. Tas attiecas gan uz personīgo dzīvi, gan valsti – tās vietu pasaulē, labklājību un drošību vai tās apdraudējumu.
    Nepretendējot uz gaišredzību, šajā rakstā minēšu tendences, pamatojoties uz kurām secinājumus var izdarīt ikviens domājošs cilvēks. Runājot par Latviju, šogad valsts dzīvē gaidāmi divi svarīgi notikumi – 6. oktobrī paredzētās 13. Saeimas vēlēšanas un 18. novembrī gaidāmās valsts simt gadu jubilejas svinības.
    Par otro notikumu pārņem divējādas izjūtas – pirmkārt, prieks par apaļo jubileju, kas nozīmē to, ka par spīti pagājušajā gadsimtā pārdzīvotajiem diviem pasaules kariem un to rezultātā ciestajiem cilvēciskajiem un materiālajiem zaudējumiem joprojām esam saglabājuši iespēju dzīvot paši savā valstī.
    Otra veida sajūtas rodas, uz realitāti skatoties bez sentimenta un pragmatiski, un šīs sajūtas gan vairs nav tik patīkamas.

    «Svētā» simtgade

    Vispirms nepatīkami ir apzināties to, ka joprojām nav atdots pienācīgs gods tiem cilvēkiem, kas ielika pirmās
    Latvijas Republikas pamatus, un joprojām – atšķirībā no Igaunijas – dzīvojam restartētā LPSR, ar tās pēdējā posma eliti varas struktūrās.
    Nepatīkami ir apzināties, ka Latvijas simtgades svinībām paredzētie līdzekļi (ir nosaukti 60 miljoni eiro) kļuvuši par biznesa projektu nomenklatūrai pietuvinātiem darboņiem. Savulaik, pirmajā brīvvalstī izmaksas par došanos kaut vai uz Dziesmu un deju svētkiem cilvēkiem nācās segt no savas kabatas, viņu pagasti to darīja tikai tad, ja bija lieka nauda. “Tradīcija” Dziesmu svētkus pilnībā apmaksāt no valsts budžeta radās padomju laikā, un šobrīd tā vienkārši tiek turpināta, nediskutējot, vai un cik lielā mērā tas ir lietderīgi. Nekāda vērtēšana nenotiek pat tagad, kad summas simtgades pasākumu tāmēs sāk izskatīties atklāti pārspīlētas.
    Esiet droši: būsim liecinieki tam, ka tiks izdomāti visabsurdākie projekti, lai “apgūtu” šos 60 miljonus. Propaganda simtgadi ir pacēlusi “svētuma” kārtā, radot iespaidu, ka interesēties par naudas tērēšanu tās sakarā ir “sliktais tonis”. Taču tas ir nevis “slikts tonis”, bet gan veselīgs pragmatisms: diemžēl šajos gados ir saradies pietiekami daudz ļautiņu, kam ir pilnīgi vienalga, kā un pamatojoties uz ko “izshēmot” valsts budžeta naudu.
    Precedenti mums jau ir. Lielisks piemērs ir atklāti neveiksmīgais e-veselības projekts, kura četros posmos no valsts budžeta ir ieguldīti gandrīz 18,6 miljoni eiro, bet e-veselība ir izrādījusies pilnīga katastrofa no lietošanas un pat datu drošības viedokļa. Bet vai par to būt jābrīnās, ja zinām, ka abus projektus lielā mērā ir “ražojuši” vieni un tie paši uzņēmumi, starp kuriem ir arī tāda solīda firma kā ar SIA “Lattelecom”? Taču pikantākais ir tas, ka elektronisko veselības karti ir izstrādājis SIA “Datorzinību centrs”, kurš apvienībā kopā ar “E-Synergy” izstrādāja arī Izglītības un zinātnes ministrijas (IZM) projektu skolas.lv. Atgādināšu, ka arī tas ir neveiksmīgs projekts, kura izveidē un uzturēšanā, kā atzīst IZM, beigās tika “pazaudēti” 3,5 miljoni eiro! Taču Latvijā nevajadzētu brīnīties par to, ka galu galā neviens par to netika sodīts, bet “Datorzinību centrs” tika klāt arī e-veselībai. Patiesi, nenovērtējami speciālisti, kuru galvenā priekšrocība acīmredzot ir saistība ar valdošās koalīcijas politiķiem: Ivara Godmaņa valdības laikā “Datorzinību centra” vadītājai Signei Bāliņai Zaļo un zemnieku savienība (ZZS) bija izsniegusi īpašu uzdevumu ministres elektroniskās pārvaldes lietās portfeli, bet šā uzņēmuma partnera “E-Synergy” īpašnieks Kirils Kondratovs 2013. gada pašvaldību vēlēšanās kandidēja Rīgā no Latvijas Zemnieku savienības saraksta. Šādi ieraksti biogrāfijā mūsu valstī acīmredzot attaisno jebkādu dīvainu vai pat atklāti kaitniecisku rīcību.

    «Zaļais» militārisms

    Taču politiskā elite neiebilst, un tā tas turpinās joprojām, ļaujot diezgan droši pareģot, uz kurieni mēs ejam.
    Tāpēc turpmāk šajā rakstā apskatīšu, manuprāt, valdošās tendences valsts dzīvē, kas varētu izpausties tuvākajos piecos gados, laika posmā līdz 2023. gadam,– par pamatu, protams, ņemot 13. Saeimas sasaukuma laiku.
    Politiskajā dzīvē nekas būtiski nemainīsies. Tas nozīmē, ka valdošā koalīcija ideoloģiski un politiski būs tāda pati.
    Manuprāt, šajā laika periodā sevišķi interesanti būs pavērot pašlaik varenās ZSS “jaunākās sastāvdaļas” – Latvijas Zaļās partijas (LZP) attīstību. Latvijas visjaunāko laiku politiskās dzīves vēsturē LZP ir visvecākā un ideoloģiski, iespējams, visunikālākā partija.
    1990. gada 13. janvārī, piedaloties šīs organizācijas dibināšanas kongresā, man prātā nevarēja ienākt, ka valsts – tostarp pateicoties dažādiem zaļajiem ierobežojumiem – paliks arvien brīvāka no iedzīvotājiem; ka pēc 27 gadiem par “viszaļāko” organizāciju kļūs Aizsardzības ministrija; ka galvenais šīs partijas sponsors un kurators būs naftas tranzīta pilsētas oligarhs; ka šīs partijas biedrs Raimonds Vējonis, būdams aizsardzības ministra amatā, kopsummā par 250 miljoniem eiro iepirks septiņdesmitajos gados ražotus britu bruņutransportierus, kuriem, kā nesen atklājies, munīciju nekur pasaulē vairs neražo. Galu galā –, ka pašreizējais, tikpat “zaļais” aizsardzības ministrs Raimonds Bergmanis visā nopietnībā stāstīs, ka nepieciešamo munīciju ražosim tepat, Latvijā.
    Uz brīdi iedomājieties, ka mūsu ierēdņi par 250 miljoniem eiro būtu “atjaunojuši” savu autoparku, iegādājoties septiņdesmitajos gados ražotas “Renault” automašīnas, un vēlāk noskaidrojuši, ka šiem modeļiem rezerves daļas vairs netiek ražotas, tāpēc vēlāk tiktu pieņemts lēmums rezerves daļas šiem lūžņiem ražot tepat uz vietas. Tiešām, ļoti “izdevīgs, rentabls un, galvenais, zaļš bizness”. Pašlaik gan nekas neliecina, ka šādi un līdzīgi “zaļie” iepirkumi tuvākā laikā neturpināsies. Vismaz 2% no iekšzemes kopprodukta (IKP) jeb vairāk nekā pusmiljards eiro, kurus esam apsolījuši ik gadu tērēt aizsardzībai, kaut kā taču ir “jāapgūst”. Pamatojoties uz aprakstīto, jāatzīst ka mūsu absolūti “nepacifistiskā” LZP ir “ideoloģiski unikāla” ne tikai starp Eiropas, bet visas pasaules “zaļajiem”.
    …Info avots: http://www.infotop.lv/article/lv/latvija-2023-dzires-un-pagiras-i

    Simtgades “Goda vārti”. Cena: gandrīz 300 tūkstoši eiro, ieskaitot PVN. Derīguma termiņš: divi gadi. Foto: Paula Čurkste/LETA

    Igors Meija, uzņēmējs

    Latvija – 2023. Dzīres un paģiras II

    Jāatzīst, ka partiju nosaukumiem nākamajā Saeimā būs otršķirīga nozīme, jo neatkarīgi no tā, kādas partijas un ar cik lielu mandātu iekļūs 13. Saeimā, stagnācija ekonomikā turpināsies, un tās rezultātā valsti turpinās pamest ekonomiski aktīvie iedzīvotāji, sevišķi jaunā paaudze un izglītoti speciālisti – atbilstoši Latvijas Universitātes pētījuma datiem katrs ceturtais Latviju pametušais ekonomiskais emigrants ir ar augstāko izglītību, bet pēdējo 15 gadu laikā Latvija ir zaudējusi vairāk nekā 40% savas jaunās paaudzes.
    Tātad droši varam prognozēt, ka darbaspēka trūkums arvien saasināsies un, ļoti iespējams, valdība tik lielā mērā atvieglos darbaspēka importu no trešajām valstīm, ka arī sabiedrība sāks acīmredzami izmainīties.
    Tomēr galvenie valsts pārvaldītāji, kuru tiesības un pienākumi nebūs samērojami ar uzņēmēju atbildību un pienākumu “ražot” nodokļus, joprojām būs valsts pārvaldes birokrāti. Viņi arī būs tie, kas praktiski lepnā vientulībā turpinās veidot vidusslāni.
    Pateicoties nerealizētajai nodokļu reformai un tam, ka politiķi pat nesāks runāt par valsts aparāta nopietnu samazināšanu, vienkāršo iedzīvotāju faktiskie ienākumi turpinās samazināties; tostarp turpinās nīkuļot bizness, sevišķi mazie un vidējie uzņēmumi.

    Stagnācija ražos nodokļus

    Cerība, ka “nodokļu reformas” rezultātā samazināsies no bruto darba algas maksājamais sociālais un iedzīvotāju ienākuma nodoklis, nav attaisnojusies. Joprojām nesaprotu, kāpēc “nodokļu reforma” netika virzīta, tā lai palielinātu iedzīvotāju faktiskos ienākumus un attiecīgi arī valsts budžetu, jo, palielinoties cilvēku pirktspējai, možāka kļūtu pievienotās vērtības nodokļa (PVN) un akcīzes nodokļa iekasēšana, tā kompensējot “iztrūkumu”, kas saistīts ar samazinātajiem darbaspēka nodokļiem. Protams tas būtu prasījis arī izmaiņas nodokļu administrēšanas sistēmā, bet tā jau būtu Valsts ieņēmumu dienesta (VID) problēma.
    Valsts ar nabadzīgiem iedzīvotājiem nav interesanta ne pašmāju uzņēmējiem, ne ārvalstu investoriem. Latvijas gadījumā nodokļu maksātāji tiek uztverti kā izejmateriāls vietējo politiķu un ierēdņu, kā arī viņu saimnieku labklājības veicināšanai.
    Šāda lietu kārtība ir raksturīga trešās pasaules valstīm. Tagad skaidrs, ka 2017. gada “nodokļu reformas” mērķis ir jāskata kontekstā ar atalgojuma palielināšanu valsts pārvaldē strādājošajiem, kā rezultātā samazinās ekonomiski aktīvais vidusslānis, toties nodrošinot koalīcijas partijām panākumus nākamajās vēlēšanās, balstoties uz labi pabaroto un skaitliski biezo birokrātu slāni.
    Esmu pārliecināts, ka, par spīti solījumiem, nodokļu celšana turpināsies arī nākamajos četros gados. Īpaši tas attieksies uz tādiem nodokļiem, no kuru maksāšanas izvairīties nav iespējams. Pie šiem maksājumiem es pieskaitu nekustamā īpašuma nodokli, ar transportlīdzekļiem saistītos maksājumus, akcīzes nodokli degvielai, kā arī dažādu valsts monopolu uzturētos publisko pakalpojumu tarifus, jo šo monopolistu peļņa daļēji veido otru valsts budžetu. Vārdu sakot, ar katru gadu dzīve valstī paliks arvien dārgāka, par to varat nešaubīties.

    Beznozaru ekonomika

    Negatīvas tendences būs vērojamas arī tajās nozarēs, kas vēl deviņdesmitajos gados tika uzdotas par valsts ekonomisko un finanšu mugurkaulu. Kā galvenās šeit jāmin tranzīta un finanšu nozares.
    Attīstot savas ostas un realizējot neizdevīgu dzelzceļa tarifu politiku saviem eksportētājiem, kas izvēlas Latvijas ostas, Krievijas kravu īpašnieki jau šobrīd ir būtiski samazinājuši caur Latvijas ostām pārkraujamo kravu apjomu, bet līdz 2018. gada beigām mūsu ostām un dzelzceļam draud atstāt 10-20% no 2017. gada apjoma. Līdzīgi sākusi rīkoties arī Baltkrievija, strauji pārorientējot savu eksporta kravu plūsmu uz Krievijas ostām. Savukārt ķīniešu interese par Latviju ir pārāk miglaina, lai to ņemtu par pilnu, tāpēc cerēt, ka nākamajos četros piecos gados būtiski palielināsies tranzīta plūsma no Ķīnas, būtu pagalam naivi. Cita starpā arī politisku iemeslu dēļ: Ķīna pamazām attālinās arī no Krievijas, arvien vairāk realizējot pilnīgi patstāvīgu politiku un piesaistot jaunus sabiedrotos Āzijā, Āfrikā, un Latīņamerikā. Mēs ķīniešiem vienkārši vairs nebūsim pa ceļam. Ja vēl atminamies izteikti nedraudzīgās attiecības ar atsevišķām mūsu reģiona valstīm, tad nav nekāda pamatojuma apgalvojumiem, ka šīs negatīvās tendences varētu mainīties.
    Nekas spožs mūs negaida arī banku sektorā. Laiki, kad Latvija cerēja kļūt par kaut ko līdzīgu Šveicei, Luksemburgai, Lihtenšteinai, Vatikānam vai Monako, ir beigušies. ASV inicētā pastiprinātā mūsu komercbanku uzraudzība un to klientu dzīves apgrūtināšana ir veicinājusi nerezidentu naudas un interešu pārvietošanos uz valstīm ar “maigāku” klimatu.
    Vēl, protams, paliek “mūsu zaļais mežs”, kura izciršana tuvākajos gados kļūs arvien intensīvāka. Savā ziņā par laimi, mežu platības palielinās tīri dabiskā veidā, aizaugot lauksaimniecības zemēm, taču šie “mežonīgie” meži neražo kvalitatīvu koksni.
    Tāpēc koptajos mežos parādīsies arvien vairāk kailciršu, jo birokrātiskais aparāts un partijnieki no VAS “Latvijas valsts meži” prasīs arvien vairāk naudas. Savukārt privāto mežu īpašnieki vienkārši grib ēst.
    Vienīgās nozares, kurām es prognozēju stabilu, augšupejošu attīstību, ir privātā medicīna un tūrisms. Taču tas ir krietni par maz, lai, papildus neaizņemoties, varētu uzturēt arvien dārgāk izmaksājošo valsts pārvaldi. Skumji, bet arī 2018. gadu politikāņi ir sākuši nevis ar štatu samazināšanu ministrijās un citās iestādēs, nevis ar birokrātijas “apcirpšanu” vai dažādu institūciju lietderīguma izvērtēšanu, bet gan ar algu paaugstināšanu valsts pārvaldē strādājošajiem augstākā, vidējā un zemākā līmeņa vadītājiem – 16., visaugstākajai mēnešalgu grupai plānojot palielināt maksimālo mēnešalgas apmēru līdz 3450 eiro apmērā 2441 eiro vietā (palielinājums – 41,3%), otrai augstākajai, 15. grupai – līdz 3233 eiro līdzšinējo 2353 eiro vietā (palielinājums – 37,4%). Argumentācija vienkārši fantastiska: valsts pārvaldei vajagot “turēt līdzi” privātajam sektoram, kaut gan nav nekāds noslēpums, ka privātie uzņēmumi reāli nesamaksājamā nodokļu sloga dēļ vienkārši nespēj savu darbinieku algas pacelt tādā līmenī, lai izbeigtu ārkārtīgi straujo darbaspēka emigrāciju. Turklāt bez nodokļiem, kurus apēd valsts pārvalde, uzņēmējiem vēl arī jāsagādā gan peļņa pašiem sev, gan algas saviem darbiniekiem.
    …Info avots: http://www.infotop.lv/article/lv/latvija-2023-dzires-un-pagiras-ii

    Latvijas ekonomiskais modelis: cērtam, ka šķīst! Attēls no: nexusmods.com

    Igors Meija, uzņēmējs

    Latvija – 2023. Dzīres un paģiras III

    Vēl viens mīts kas pēdējā laikā tiek izplatīts: algas valsts pārvaldē, raugiet, jāpaaugstina tāpēc, lai spējīgākie neaizietu uz privāto sektoru. Pieļauju, ka šāda problēma pastāv vairāk formas nevis satura pēc. Varu saderēt: ja veiktu šīs “emigrācijas” padziļinātu izpēti, atklātos ka daļa talantīgāko bijušo ierēdņu ir izveidojuši uzņēmumus, kas veiksmīgi uzvar bijušo darba vietu izsludinātajās iepirkumu procedūrās. Vai dara vēl “viltīgāk”: ar bijušo kolēģu palīdzību “rada problēmas” klientiem, lai pēc tam paši tās risinātu. Par samaksu, protams.
    Ja privātais bizness apsīks vēl vairāk, kā Latvija spēs samaksāt kaut vai tikai 10 miljardu ārējā parāda procentus, kas pašlaik ir ap 1 miljons eiro dienā? Nerunāsim nemaz par pamatsummu, kuru segt šādos apstākļos laikam gan nav nekādu cerību.

    Kas ražos nodokļus?

    Tajā pašā laikā politiķi atļaujas tērēt 500 miljonus eiro gadā citās NATO dalībvalstīs norakstīta militārā aprīkojuma iegādei un grūst vairāk nekā miljardu eiro gadā no valsts budžeta viedokļa visnoslepenotākajā un tajā pašā laikā pilnīgi nesakārtotajā nozarē – veselības aprūpē.
    Savukārt mazajā biznesā, kas ir visjūtīgākais pret ierēdņu radīto “uzņēmējdarbībai labvēlīgo vidi”, tendence ir acīmredzama. Gluži kā 2016. gadā, arī 2017. gadā likvidēto uzņēmumu skaits ir krietni pārsniedzis jaunreģistrēto uzņēmumu skaitu. Analizējot datus par 2017. gadu, redzams, ka pērn reģistrēts zemākais jauno uzņēmumu skaits kopš 2009. gada, savukārt likvidēto uzņēmumu rādītājs uzrāda absolūto rekordu pēc valstiskās neatkarības atjaunošanas.
    Atbilstoši “Lursoft” datiem pērn likvidēti 16 479 uzņēmumi Tas ir par 34,78% vairāk nekā 2016. gadā! Pieņemsim, ka daļa no tiem reālu darbību neveica, bet kā tad ar pārējiem? Kopā ar 16,5 tūkstošiem uzņēmumu ir likvidēts vismaz tikpat daudz darba vietu – ja pieņemam, ka tajos visos , kā jau fikcijās, ir strādājis viens pats valdes loceklis. Varbūt tieši te ir meklējama atbilde uz jautājumu, kāpēc darbaspēks no valsts izbrauc, tomēr bezdarbs īpaši nesamazinās?
    “Lursoft” aprēķinājis, ka pērn likvidēto uzņēmumu vidējais vecums ir 10,3 gadi. Es neticu, ka visu šo uzņēmumu vadītāji un darbinieki bija neprašas. Domāju, ka iemesls ir cits – nevēlēšanās strādāt tikai tamdēļ, lai valstij samaksātu nodokļus, pēc kuriem pašiem pāri nekas nepaliek.

    Cita scenārija gaidās

    Visbeidzot, parunāsim, ar ko politiķi grasās Latvijas sabiedrību “izklaidēt” nākamajos četros gados.
    Esmu pārliecināts, ka ceturdaļgadsimtu koptās tradīcijas netiks lauztas. Galvenās meinstrīma mediju tēmas būs tās pašas, kas šobrīd – čekas maisi, oligarhi, krievu skolas, nepilsoņu jautājums un “krievi nāk”. Neskatoties uz šiem “smagajiem un neatrisināmajiem” jautājumiem, informatīvajā telpā turpinās dominēt “pajoliņu optimisms” – sak, turpinās “veiksmes stāsts”, IKP aug griezdamies, mūs ļoti augstu vērtē mūsu stratēģiskie partneri utt. Runājot par pēdējiem, jāatzīst, ka viņu apmierinātībai ir reāls pamats – saņemt 1 miljonu eiro ik dienu tikai kā mūsu procentu maksājumus par “starptautisko aizdevumu” kādam tik tiešām ir veiksmes stāsts.
    Slēpjoties aiz šā dūmu aizsega, valdošā elite turpinās darījumus, kādos iesista roka, pārdodot “Citadeles” banku, meklējot investorus “air Baltic” un “Liepājas metalurgam”, iepērkot apšaubāmu militāro aprīkojumu, gādājot par OIK biznesa uzplaukumu, nacionalizējot Inčukalna pazemes gāzes krātuvi un atkal palielinot (tā teikt, pārfinansējot) ārējo parādu. Un, protams, saistībā ar to visu atkal un atkal ceļot nodokļus un pastiprināti iznīcinot vēl atlikušo, ārpus ierēdniecības esošo vidusslāni.
    Jā, šo gadu mēs pavadīsim valsts simtgades zīmē, ar kulmināciju 18. novembrī. Pēc tam iestāsies smagas paģiras…
    Vai nākamajos četros gados ir iespējams cits valsts politiskās un ekonomiskās dzīves scenārijs?
    Manuprāt, radikālas izmaiņas ir iespējamas tikai strauji pasliktinoties valsts ārējai vai iekšējai maksātspējai. Šādā gadījumā, daļa Latvijas ekonomiskās un politiskās elites, var izrādītie pilnībā nespējīga vadīt valsti.
    Kas nāks viņu vietā, šobrīd neņemos prognozēt.
    …Info avots: http://www.infotop.lv/article/lv/latvija-2023-dzires-un-pagiras-iii

    Es mīlu nodokļus! Foto no: poradnikpracownika.pl

    If you have found a spelling error, please, notify us by selecting that text and pressing Ctrl+Enter.