Kas un kāpēc piesedz Māri Gorodcovu?

0
214

Pēc publikācijas Pietiek Civilās aviācijas aģentūras (CAA) sastāvā notika izmaiņas: izgaismoto Dmitriju Glinkinu “iebīdīja” atpakaļ “Latvijas gaisa satiksmē” (LGS), savukārt Elīna Millere, kura sāka kā vienkārša inspektore aeronavigācijas informācijas jomā, pēkšņi kļuva par priekšnieci jaunai struktūrai – nodaļai bezpilota gaisa kuģu jautājumos. Visinteresantākais ir tas, ka šai dāmai nav nekādas izglītības aviācijā. Viņa vien paspēja pastrādāt LGS par AFTN datora operatori, – un uzreiz pēc tam tāds galvu reibinošs lidojums!

Atzīstiet – veidojas īpatnēja situācija: valsts uzņēmumu vadītāji, kuriem ir 50 gadu un vairāk, pievērš īpašu uzmanību jaunām meitenēm, kuras pie viņiem iestājas darbā, turklāt nav zināms, pēc kādiem kritērijiem viņas tiek atlasītas.

Saprotot iestādes atbildību par lidojumu drošības nodrošināšanu Latvijas debesīs, ir tikai jābrīnās par to, cik nenopietna attieksme valda kadru piemeklēšanā. Taču iestādes vadītājam Mārim Gorodcovam būtu jādomā nevis par simpātiskām dāmām, bet gan par lidojumu drošību, par tiem pasažieriem, kuri sēžas lidmašīnās un kuri vēlas būt droši, ka, paceļoties gaisā, viņi aizlidos līdz nozīmētajam galamērķim un saņems pienācīgu servisu.

Diemžēl līdz pat šim laikam nekādas būtiskas izmaiņas šajā struktūrā nav notikušas. Ekipāžas, kuras šis kungs aizsūta lidojumā, kā nesaņēma, tā nesaņem pienācīgu pirmslidojuma medicīnisko apskati. Viņus vienkārši apskata apsargs no kompānijas “Grif”, veic alkotestera izdruku – un ekipāža var celties gaisā. Neviens pirms izlidošanas pilotiem nepārbauda asinsspiedienu, neinteresējas, kā cilvēkam ar redzi, reakciju, lēmumu pieņemšanas ātrumu utml. Tas viss nevienam nav vajadzīgs. Svarīga ir tikai mantkārība un personīgās simpātijas. To var redzēt pēc jaunu darbinieku nozīmēšanas rezultātiem CAA jaunajā nodaļā.

Kāds no lasītājiem varbūt teiks, ka nedrīkst izdarīt vispārīgus slēdzienus par iestādi, vadoties tikai no vienā nodaļā valdošās situācijas. Nu, ko, pievērsīsimies situācijai ap tādu darbinieku kā Eižens Jēkabsons. Arī viņš ir cilvēks ar interesantu izglītību. Beidzis Latvijas Nacionālo aizsardzības akadēmiju kā kājnieka vada komandieris un saņēmis pedagoģisko izglītību, bet profesijā nav nostrādājis nevienu dienu.

Toties savulaik, kad viņš strādāja projektā BALTNET, notika nopietns starptautiska mēroga konflikts. Atklājās, ka starptautiskās misijas laikā “atmazgāta” pārstāvniecības nauda, turklāt šajās darbībās bijusi iesaistīta visa maiņa. Pie viena jāatzīmē, ka šajā maiņā ietilpa arī ģenerāļa K.Krēsliņa meita Inese Krēsliņa (tagad Kreituse). Viņa šai shēmā spēlēja savu lomu, taču, kad viss atklājās, rezultātā cieta tikai viens cilvēks – Eižens Jēkabsons.

Šo noziegumu izmeklēja Militārā policijai, materiāli bija nodoti arī Drošības policijai, ar šo lietu nodarbojās arī militārā pretizlūkošana. Taču Ineses Krēsliņas tēvs tajā laikā bija Latvijas Nacionālo bruņoto spēku štāba priekšnieks, un tieši viņš cita starpā pieņēma arī lēmumus par personāla sūtīšanu uz dažādiem kvalifikācijas paaugstināšanas kursiem un starptautiskajam komandējumam. Ja reiz viņa meita bija iejaukta šai noziegumā, tad tētis izdarīja visu, lai slēptu šo faktu.

Pievērsīsim uzmanību vēl kādai niansei. Tajā laikā gaisa spēku komandieris bija ģenerālmajors Juris Maklakovs, kurš tagad sekmīgi darbojas kā Latvijas sūtnis Azerbaidžānā. Un, protams, divu nopietnu cilvēku – Krēsliņa un Maklakova draudzība deva nopietnus augļus. Rezultātā no aizdomās turamo vidus izdevās iziet Latvijas militārās aviācijas apakšpulkvedim Janekam Driņkam, un atkal cieta tikai viens cilvēks – Ē.Jēkabsons.

Viņu ar blīkšķi izdzina no NBS, atņēma pakāpi un izdienas gadus, un viņam savu civildienesta karjeru nācās sākt no jauna, faktiski no baltas lapas. Protams, tas vienmēr ir smagi. Pats Ē.Jēkabsons vēlāk neslēpa, ka darbā CAA viņš pieņemts pateicoties savai sievai, kura izdeva zviedru žurnālu pieaugušajiem, – Latvijā tas netiek pārdots, bet tajā netrūkst Latvijas skaistuļu kailfoto.

E.Jēkabsons sāka strādāt par inspektoru aeronavigācijas nodaļā Māra Čerņenoka vadībā, bet darbā, neievērojot jebkādus vispārpieņemtus kritērijus, viņu pieņēma Anna Čudare. Kundze saņēma rīkojumus pieņemt cilvēku darbā, pieņēma un nozīmēja viņam vairāk nekā 1000 eiro lielu mēneša algu. Un cilvēks, nonākdams šajā svarīgajā postenī, centās pildīt kaut kādus amata pienākumus atbilstoši savai nozares izpratnei, kaut gan nekādi nevarēja nopietni iedziļināties sfērā, par kuru viņam nav pat sākotnēja priekšstata.

Jā, viņš ir izgājis iepazīšanās kursu, taču tas viņam vēl nedod nekādas tiesības saukt sevi par speciālistu. Vai, piemēram, braukt uz kvalifikācijas paaugstināšanas kursiem. Jo, lai saņemtu tajos kaut kādas papildu zināšanas, vajag būt sākuma sagatavotībai, taču no kurienes lai tāda rastos, ja Ē.Jēkabsons guvis zināšanas pavisam citā sfērā! Un tomēr, neskatoties uz iepriekš minēto, šo cilvēku pieņēma darbā! Atbildīgi par to ir M.Gorodcovs, M.Čerņenoks, A.Čudare…

Starp citu, arī Jēkabsona kunga pirmajai priekšniecei Ērikai Neimanes kundzei nav navigācijas vai aeronavigācijas profila izglītības. Varbūt tāpēc E. Jēkabsons var strādāt aeronavigācijas nodaļā un cita starpā nodarboties arī ar dispečeru sagatavošanu. Jāatzīmē, ka šie cilvēki atšķirībā no Ē.Jēkabsona ir tiešām sagatavoti darbam šai amatā…

Jājautā, kā Ē.Jēkabsons pārbauda viņu prasmes un zināšanas? Jādomā, galvenais, lai uz papīra viss ir gludi. Tāpēc, ka viņš prot klusēt par pārkāpumiem, E.Jēkabsons turpina virzīties pa dienesta kāpnēm. Pašreiz viņš ir pakļauts Elīnai Millerei.

Par vēl vienu vecāko inspektoru pēkšņi kļuva arī Gunārs Alksnis, kuram vienīgā lidojumu pieredze bija planieri slavenajā armijas, aviācijas un flotes atbalstītājā organizācijā DOSAAF. Godīgais komjaunietis un PSKP biedra kandidāts pēc jaunās varas atnākšanas aktīvi ķērās pie aviācijas organizēšanas Zemessardzei, bet pēc tam, kad pienāca pavēle par lidmašīnu nodošanu Gaisa spēku pārziņā, tikpat aktīvi piedalījās Zemessardzes aviācijas likvidēšanā.

Zemessardzē izveidojās ļoti interesanta situācija. Pateicoties tādiem vīriem kā Gunārs Alksnis, mūsu pārziņā ir tikai aviācijas bāze (AB). Un visaugstākā aviācijas pakāpe – šīs bāzes komandieris. Diemžēl, saņemot neatkarību, Latvija, neskatoties uz militārā budžeta palielināšanu, kuru lobēja augstākminētais Krēsliņš, pazaudēja atsevišķo profesionālo karaspēka veida spēkus.

Diemžēl pilotiem, kuri vada divus mūsu AB pārziņā esošos helikopterus, nav pilotu licences šo lidaparātu vadīšanai, kuriem vajadzētu atbilst NATO un ES vai EUROCONTROL standartiem. Vienīgā struktūra, kuriem ir savi licencēti lidotāji, ir LR Robežsardzes aviācijā.

Kas attiecas uz mūsu tā saucamajiem armijas lidotājiem, tad viņu lielākais vairums nav beiguši speciālās skolas. Bija lidojuma notikumi, kuros gāja bojā mūsu aviaspeciālisti, taču šo notikumu izmeklēšana parasti beidzās ne ar ko un galvenokārt tāpēc, ka to misiju sastāvā, kuriem uzticēja to izmeklēšanu, ietilpa savādi cilvēki.

Lai nu kā, bet cilvēks ar tik interesantu izdienas sarakstu kā G.Alksnis nonāca CAA un ir E.Milleres pakļautībā. Šodien mēs novērojam šādu ainu: trīs cilvēki nodarbojas ar likumdošanas aktiem attiecībā uz bezpilota aviāciju un vienlaikus arī ar uzraudzību par to izpildi.

Tas liecina tikai par to, ka Satiksmes ministrija pati saviem spēkiem kvalitatīvi šo uzdevumu izpildīt nespēj. Cēloņi ir tajos nespeciālistos, kuri var tikai nošpikot citu pieredzi, piemeklēt jau gatavu līdzīga profila vajadzīgo dokumentu, nedaudz to pārveidot un pasniegt kā savu ražojumu.

Tāda pieeja savā laikā labi nostrādāja jau Latvijas Gaisa spēkos, kur Jēkabsona un Alkšņa kungi strādāja vienā štāba nodaļā. Tāpēc viņiem nav sarežģīti atgriezties pie savulaik ierastā darba stila. Par to, starp citu, savā laikā jau stingri aizrādīja mūsu aviobāzi un darba kūrējošais NATO GS eiropeiskā grupējuma štābs Ramšteinā. Toreiz tas tika piedots, jo ritēja darbs palīgstruktūru darba organizācijai patrulēšanas lidojumu izpildei NATO raķetesnesējiem.

Tāpēc diviem kolēģiem nebija nekā vienkāršāka kā, atnākot jaunā nodaļā, nokopēt dokumentus par bezpilota profiliem. Diemžēl ne Valsts kontrole, ne KNAB ar šiem jautājumiem tā arī nesāka nodarboties. Ir pagājis krietns laika sprīdis, bet valsts struktūras, kurām vajadzēja ļoti ātri reaģēt uz tamlīdzīgām lietām, līdz šim tā arī nav devušas nekādas atbildes uz tām iesniegtajiem jautājumiem.

Vai tas nozīmē, ka šo iestāžu darbiniekiem ir tādas pat kvalifikācijas problēmas kā CAA? Rodas iespaids, ka nekvalificētie darbinieki tādējādi cenšas aizsargāt pašu sistēmu, kuras ietvaros uzņēmuma vadītājs savus darbiniekus uztver kā dzimtcilvēkus, bet kadru jautājumus risina vadoties pēc tā, patīk viņam kārtējā blondīne vai ne…

Gribot negribot rodas jautājums – cik droši ir staigāt pa Latvijas pilsētas ielām, ja reiz nav zināms, kas nākamajā brīdī var nokrist mums uz galvas?

Tad kāpēc Māris Gorodcovs joprojām atrodas savā amatā, neskatoties uz visām viņa pieļautām kļūdām un pārrēķināšanos? Bezatbildība šīs organizācijas vadībā ir kliedzoša, diemžēl SM aviācijas departaments Muižnieka kunga vadībā šos jautājumus regulēt pat necenšas.

Līdz pat šim laikam nav izstrādāti kritēriji, pēc kādiem tiek vērtēti speciālisti, kuri šai valsts aģentūrā strādā. Pagaidām kadru politika tiek īstenota pēc principa – patīk darbinieks vadībai un Čudares kundzei vai ne. Taču laikam jau potenciālajiem darbiniekiem ir vērts pacensties. Jo, piemēram, Māra Kompa mēnesī saņem ap 2 tūkstošiem eiro, E. Millere – tikpat. Jautājums tikai – par ko? Savukārt E.Jēkabsons saņem 1,5 tūkst. eiro.

CAA strādā nedaudz vairāk par 60 darbiniekiem. Pietiekami daudziem, ieskaitot augstāko vadību, nav šī darba veikšanai nepieciešamās izglītības, pieredzes vai kaut vai sākotnējās kvalifikācijas. Un tomēr viņi visi mierīgi raugās nākotnē, jo šīs organizācijas 2019. gada budžets ir 4,5 miljoni eiro.

…Info avots: https://m.pietiek.com/raksti/kas_un_kapec_piesedz_mari_gorodcovu