Kurš sēdēs par OIK?

0
401

nemo

OIK anatomija

Šodien vien retais neko nav dzirdējis par OIK – obligāto maksājumu par atjaunojamiem energoresursiem un tā dēvēto koģenerāciju (piemēram, Rīgas TEC-1 un TEC-2). Bet, ja arī kāds nav dzirdējis, tad kopš nesena laika rēķinā par patērēto elektroenerģiju ir precīzi norādīts, cik jāmaksā par šo prieku. Kas tas ir, kad un no kurienes uzradies?
Būtībā OIK ir nodoklis. Tā nomaksa ir obligāta ikvienam elektrības patērētājam, tātad – ikvienam Latvijas iedzīvotājam. Kādēļ atjaunojamās enerģijas ražošanas un koģenerācijas finansēšanai ir nepieciešams nodoklis? Vienkārši. Tādēļ, ka pretējā gadījumā tā nav konkurētspējīga, jo importētā elektroenerģija ir lētāka. Bet kāpēc nodoklis tiek ierakstīts rēķinā par elektrību? Lūk, tas patiesi ir ļoti labs jautājums. Un tas nebūt nav vienīgais.
OIK ir ļoti īpašs nodoklis. Parasti nodokļu paaugstināšana vai jaunu nodokļu ieviešana tiek konkrēti un precīzi atrunāta. Teiksim, “PVN tiks paaugstināts par 1%”. Un visiem viss ir skaidrs. Bet ne OIK gadījumā. 2009. gadā tas bija 1,1 eiro cents par kWh, 2010. gadā – 1,7 eiro centi, savukārt 2017. gadā – jau 2,7 eiro centi.[1] Diez vai kāds var precīzi pateikt, kāds būs OIK, teiksim, pēc 5 gadiem. Kā tad tā?
2007.-2009. gada finanšu krīzes laikā valdība aizņēmās naudu jeb uzņēmās parāda saistības vairāk nekā 7 miljardu eiro apmērā. Šis fakts tika plaši apspriests un bija visiem zināms. Savukārt laikā no 2007. līdz 2013. gadam valdība (Ekonomikas ministrijas personā) izsniedza vairāk nekā 1000 licences tiesībām saņemt subsīdijas atjaunojamās enerģijas ražošanai uz citu elektroenerģijas patērētāju rēķina – daudzus gadus uz priekšu. Faktiski Ekonomikas ministrija Latvijas iedzīvotāju vārdā parakstīja parādzīmi vismaz 3,7 miljardu eiro apmērā.[2] Vienīgi atšķirībā no SVF un citiem aizdevumiem Latvijas iedzīvotājus par to neviens neinformēja – līdz nesenam brīdim.

Eiropas Savienība un zaļie mērķi

OIK kā slēptā nodokļa saknes meklējamas, visdrīzāk, 90. gadu beigās. Piemēram, jau Kalvīša valdības apstiprinātajās enerģētikas politikas pamatnostādnēs 2007.-2014. gadam atrodams OIK ārpusbudžeta finansēšanas instruments.[3] Sākotnēji šis paņēmiens tika izmantots TEC-1 un TEC-2 modernizācijas finansēšanai.
Iestājoties Eiropas Savienībā (ES), Latvija zaudēja tiesības īstenot pilnībā neatkarīgu enerģētikas politiku. Kā zināms, viena no galvenajām ES prioritātēm ir cīņa pret klimata pārmaiņām, maksimāla atjaunojamās enerģijas ražošanas veicināšana un tā tālāk. Lieliski mērķi. Taču jebkurš lielisks mērķis maksā dārgi. Saskaņā ar pašas ES aprēķiniem tiek lēsts, ka “klimata paketes” ieviešanai nepieciešamās investīcijas laikposmā no 2011. līdz 2020. gadam ir 38 miljardi eiro gadā.[4]
Latvijā jau 2004. gadā atjaunojamās enerģijas īpatsvars kopējā patēriņā bija 32,8% – trešais augstākais rādītājs ES. Tas nav pārsteidzoši, jo Latvijas enerģētikas pamatā ir Daugavas HES kaskādes, proti, atjaunojamā enerģija. Neskatoties uz to, Latvija izrādīja patiesi revolucionāru iniciatīvu un apņēmās palielināt atjaunojamās enerģijas izmantošanas īpatsvaru līdz 40%. Uzdosim jautājumu: kas notiktu, ja Latvija nebūtu parakstījusies par šo “izrāvienu”, bet pamatoti norādītu, ka, lūk, mēs jau esam starp zaļās enerģijas līderiem un, ņemot vērā, ka esam viena no trūcīgākajām ES valstīm, nebūtu godīgi mums vēl uzvelt slogu un milzīgas izmaksas cīņā ar globālo sasilšanu? Pieņemsim, ka veselais saprāts ņemtu virsroku un mums ļautu palikt pie rādītāja 32,8%.
Uzdrīkstēšos pieņemt, ka diez vai tas būtu ievērojami ietekmējis globālo sasilšanu. Ar saviem 32,8% arī šodien mēs būtu tālu priekšā Vācijai (2015. gadā 14,6%), Holandei (2015. gadā 5,8%), Lielbritānijai (2015. gadā 8,2%), Polijai (2015. gadā 11,8%) un Lietuvai (2015. gadā – 25,8%). Mums būtu lētāka elektrība. Latvijas iedzīvotāji un uzņēmēji nebūtu miljardus eiro parādā pašreizējiem un potenciālajiem zaļās enerģijas ražotājiem. Ekonomikas ministrija un valdība nebūtu tērējusi milzumu laika un enerģijas, vispirms cenšoties izveidot zaļās enerģijas nozari, bet tad, gluži pretēji, uzsākot cīņu pret to un mēģinot iedzīt izlaisto džinu atpakaļ lampā. Uzņēmēji nebūtu tērējuši laiku, enerģiju un līdzekļus, likumīgi (un nelikumīgi) lobējot savas pozīcijas. Iespējams, viss šis laiks, enerģija un resursi varēja tikt iztērēti kaut kam noderīgākam. Diemžēl…

Politbizness Latvijas gaumē

Sākotnēji licenču zaļās enerģijas ražotājiem izsniegšanas noteikumos (2007. gads, Kalvīša valdība, ekonomikas ministrs Strods) bija skaidri definēti un efektīvi “stopkrāni” un mehānismi licenču anulēšanai tiem saņēmējiem, kuri nav uzsākuši ražošanu noteiktajā laikā.[5] Savukārt 2009. gada februārī valdība apstiprināja jaunus noteikumus, no kuriem efektīvie “stopkrāni” tika svītroti, bet noteikumi licenču anulēšanai – izplūda.[6] Faktiski licenču izsniegšanā tika ieviests princips “gāzi grīdā”. Tas notika Godmaņa valdības pēdējās dienās, ekonomikas ministrs bija Gerhards. Tam sekoja Dombrovska valdība ar ekonomikas ministru Kamparu. Bet arī viņu laikā palika politika “gāzi grīdā”.[7] Izsniegto licenču skaits auga kā sēnes pēc lietus.
Viss pārējais, tā teikt, jau ir vēsture. Atmošanās sākās vien apmēram 2011.-2012. gadā Dombrovska otrās valdības un ekonomikas ministra Pavļuta laikā. Aptuveni tajā pašā laikā sākās aktīva cīņa ar OIK, kas turpinās līdz pat šai dienai. Tomēr, neraugoties uz visiem centieniem, 2017. gadā OIK faktiskās izmaksas sasniedza 260 miljonus eiro. Saskaņā ar Ekonomikas ministrijas prognozēm 2020. gadā OIK izmaksas būs 194 miljoni eiro. Salīdzinājumam, finanšu krīzes tiešās sekas (valsts parāda apkalpošanas izmaksas) 2017. gadā bija aptuveni 220 miljoni eiro.[8]

Secinājumi

OIK stāsts ir milzīgs vēsturisks fiasko, kas salīdzināms ar 2007. gada finanšu krīzi. Tomēr, ja finanšu krīzes mācības ir apgūtas un ir pārliecība, ka tuvākajā nākotnē tā vairs neatkārtosies, tad par OIK to nevar teikt. Maz ticams, ka Latvijas valsts noturēsies ilgi, ja tā turpinās pieļaut šāda mēroga kļūdas.
Protams, banāli būtu teikt, ka jādomā ar savu galvu un rūpīgi jāizvērtē lēmumu sekas. Bet tomēr. No vienas puses, it kā ir skaidrs, ka konkurētspējīga cena ir viens no galvenajiem (bet ne vienīgais!) enerģētikas politikas mērķiem. Taču ilgu laiku tas tā nav bijis! Piemēram, tādā stratēģiskā dokumentā kā “Enerģētikas politikas pamatnostādnes 2007.-2016. gadam” cena vispār netiek minēta kā viens no pamatprincipiem. Drošība, neatkarība, bet ne cena. Tikai 2016.-2020. gada stratēģijā (ekonomikas ministre Reizniece-Ozola) parādās “konkurētspējīgas cenas” princips. Par visu 2007.-2011. gada periodu es nevarēju atrast nevienu Ekonomikas ministrijas dokumentu, kurā būtu minēts mēģinājums novērtēt koģenerācijas un zaļās enerģijas veicināšanas ietekmi uz elektroenerģijas cenu patērētājam. Iespējams, slikti meklēju. Kā valdība varēja pieņemt lēmumus, nepievēršot uzmanību tam, kā tie ietekmēs enerģijas cenu?
Bet tā ir tikai daļa no bildes. Visvairāk uztrauc tas, ka sabiedrību nav interesējušas atbildes uz šiem jautājumiem. Vispirms bija lozungi par enerģētisko neatkarību, tad lozungi par atjaunojamo enerģiju. Bet vai bija jautājumi par to, kādas būs lozungos paustā īstenošanas sekas enerģijas lietotājiem, nozarēm, uzņēmējiem? Un, ja nav pieprasījuma pēc atbildēm, tad arī nav spiediena šīs atbildes formulēt. It īpaši, ja tās ir nepatīkamas vai ja to vienkārši nav.

[1] https://www.sprk.gov.lv/lapas/par-oik-no-2017gada-1aprila
[2] Šo summu Eiropas Komisijai nosauca pati Ekonomikas ministrija. Visticamāk, reālais skaitlis ir daudz lielāks. http://www.delfi.lv/news/comment/comment/ivars-zarins-oik-politiski-piesegta-afera-kuru-vel-var-atklat-un-noverst.d?id=49576575
[3] Enerģētikas attīstības pamatnostādnes 2007.-2016. gadam.
[4] https://ec.europa.eu/clima/policies/strategies/2030_en
[5] Ministru kabineta noteikumi 503.
[6] Piemēram, Ministru kabineta noteikumi 198.
[7] Piemēram, Ministru kabineta noteikumi 262.
[8] https://www.lsm.lv/raksts/zinas/ekonomika/latvijas-valsts-parads-atkal-pieaudzis-un-pietuvojies-vesturiski-augstakajam-limenim.a217635/
…Info avots: http://tvriga.com/ekonomika/401-kurs-sedes-par-oik