Latviešu SS leģions jautājumos un atbildēs

0
328

Katru gadu marta vidū Latvija piesaista sev visu pasaules masu informācijas mēdiju interesi. Diemžēl, tam par iemeslu kalpo, nevis mūsu panākumi un sasniegumi, bet gan publiska to cilvēku godināšana, kas Otrā pasaules kara laikā karoja Waffen SS latviešu divīzijās.
Protams, pateicoties valsts propogandas centieniem, šim pasākumam cenšas piešķirt cienīgu skatu, laiku pa laikam mēģinot padarīt SS cīnītājus par nevainīgiem apstākļu upuriem, taču īlenu maisā paslēpt nevar. Šajā rakstā mēs vēlētos sniegt savu atbildi uz biežāk izmantotajiem leģionāru aizstāvības argumentiem, un, iespējams, mudināt tos, šī pasākuma atbalstītājus, kas vēl šaubās, rūpīgāk izvērtēt šo jautājumu.

1) Latviešu SS divīzijas bija daļa no SS armijas (Waffen SS), t.i. militāras vienības un karoja tikai frontē, un tas nozīmē, ka vispār nebija saistītas ar kara noziegumiem.
Jā, protams, 15. un 19. latviešu divīzijas bija daļa no SS armijas. Bet apgalvot, balstoties uz šo faktu, ka divīziju karavīri nepiedalījās kara noziegumos- ir banāla falsifikācija.
Latviešu SS brīvprātīgo leģions, ko nodibināja 1943.gada sākumā, tika izveidots no 19. un 21. latviešu policijas bataljoniem. 1943. gada maijā vācieši tiem pievienoja vēl četrus policijas bataljonus, bet pats veidojums bija pārveidots par SS brigādi divu pulku sastāvā. Tieši šī brigāde 1944.gada sākumā pārtapa par 19. SS grenadieru divīziju.
Paralēli notika latviešu SS brīvprātīgo divīzijas veidošanas process, kuras trīs pulki bija izveidoti 1943.gada jūnijā. Kopā divu latviešu SS divīziju sastāvā to veidošanas periodā tika iekļauti ne mazāk par 11 policijas bataljonu. Uz šo policiatu sirdsapziņas gulstas daudzu tūkstošu cilvēku dzīvības.
Vēl ir arī virkne liecību par to, ka tieši 15. un 19. divīzijas piedalījās kara noziegumos Baltkrievijas, Krievijas un Polijas teritorijās, par ko Latvijas vēsturnieki vienkārši nevēlas atcerēties.

2) Daudzi karavīri tika piespiedu kārtā mobilizēti un nevar viņus par to vainot.
Tā ir taisnība, daudzi bija iesaukti dienestā piespiedu kārtā. Bet taisnība arī ir tā, ka daudzi vēlējās karot brīvprātīgi. Turklāt, pirmā piespiedu mobilizācija notika tikai 1943.gada otrajā pusē, un visi tie, kas sāka dienēt latviešu leģionā pirms tam, bija brīvprātīgie.
Saskaņā ar Nirnbergas tribunāla spriedumu, SS, kā organizācija, ir noziedzīga, 15.un 19. divīzijas, kā SS daļas ir noziedzīgas vienības, turklāt, tās ir noziedzīgas ne jau tāpēc, ka ir SS sastāvā, bet gan tāpēc, ka ir liecības par to, ka tās ir piedalījušās kara noziegumu veikšanā. Spriedumā arī ir teikts, ka «nevar izdalīt kādu atsevišķu SS daļu, kas nav piedalījusies šo noziedzīgo darbību veikšanā ».
Kas attiecas uz piespiedu kārtā mobilizētajiem karavīriem, tad pēc tā paša sprieduma par nevainīgām tiek uzskatītas fiziskas personas (cilvēki), kas bija iesauktas SS piespiedu kārtā, un nav veikušas kara noziegumus. Tas nozīmē, ka cilvēkus, kuri atbilst šim apzīmējumam, neviens nenosoda. Pat uzreiz pēc kara viņus, izejot noteiktas procedūras filtrēšanas nometnē, laida mājās bez jebkādas turpmākas vajāšanas.
Bet vai piespiedu kārtā mobilizētie 70 gadus pēc kara leposies ar savu piespiedu mobilizāciju? Vai tāds ir šodien Rīgā notiekošā gājiena mērķis? Jā, un cik vēl gājienā gados jauno dalībnieku vidū ir pašu leģionāru?

3) Latviešu SS leģions bija labākais, kas tajā brīdī bija, lai cīnītos par Latvijas neatkarību.
Šo argumentu oficiālās Latvijas valsts iestādes nekad nav tieši izvirzījušas, tomēr tas tiek regulāri atspoguļots MPL. Un tas ir pilnīgi likumsakarīgi, jo 16.marta pasākumu mērķis ir parādīt leģionārus kā karavīrus, kas cīnījās par Latviju pret Padomju Savienību.
Šis arguments neiztur nekādu kritiku. Pirmkārt, ir jāsaprot, ka šīs divīzijas fašisti izveidoja pēc savas iniciatīvas un saviem mērķiem. Īpaši gribas uzsvērt to momentu, ka nekādus citus mērķus latviešu SS divīzijas nav izvirzījušas, kā tikai tos, ko noteica vācu armijas vadība.
Otrkārt, nekad, pat tīri nosacīti, no vāciešiem neatkarīgas Latviešu SS leģiona pārvaldes nepastāvēja vispār. Turklāt virsnieku sastāvā vairākums bija vāciešu, t.i. pat vienību operatīvās vadības jautājumu lemšanu viņi paturēja savās rokās.
Treškārt, protams, visa aizsardzības apgāde (ieroči, munīcija, degviela, personāla apmācība, ēdināšana, medicīna utt.) pilnībā bija vācu komandējošā sastāva pārziņā. Par kādu neatkarību tādos apstākļos vispār var būt runa?

4) 16.marts ir diena, kad izdzīvojošie vecie cilvēki atceras savus cīņu biedrus, un nevajag to pārāk politizēt.
Kādam tā tiešām ir cīņu biedru atceres diena, taču jāatzīmē, ka lielākajai daļai gājiena dalībnieku, nerunājot jau par vienkāršiem pasākuma atbalstītājiem, nav nekādas saistības ar kara gaitām.
Nevajag aizmirst arī par to, ka fašistiskajā Vācijā ir tādas pašas nozīmes svētki, kuru nosaukums ir Varoņu atceres diena (Heldengedenktag) un tie tiek svinēti šajā pašā dienā – 16.martā. Protams, šī gājiena organizatori par to zina un svin šo dienu apzināti.
Neviens taču nesatraucas par piemiņas pasākumiem brāļu kapos Lestenē. Bet, vai visi politisko un nepolitisko organizāciju gājieni Rīgas centrā ir piemiņas pasākumi? Vai tas nav briesmīgi, kad šāda veida gājienos piedalās arī valdošās koalīcijas deputāti un pat valsts augstās amatpersonas. Vai tā nav politizācija?

5) Padomju propaganda apzināti pārspīlēja leģionāru vainas pakāpi. Amerikāņi, piemēram, uzticēja viņiem apsargāt ieslodzītos Nirenbergā, bet iekšējos dokumentos (Korkerna memorands) arī pilnībā atzina viņu nevainību.
Saistībā uz Nirenbergas ieslodzīto apsardzi. Pirmkārt, starp apsargiem bija ļoti maza daļa no tiem 30000 latviešiem, kas bija padevušies rietumu sabiedroto gūstā. Otrkārt, ne jau 1946.gadā, bet kā mēs zinām, tikai 1947.gadā, t.i. pēc sprieduma pasludināšanas. Tas pilnīgi atbilst tam: ir cilvēki, kas nepiedalījās kara noziegumos un bija mobilizēti Waffen SS piespiedu kārtā, un ir atzīti par nevainīgiem. Starp tiem ASV bija atradusi cilvēkus, kurus uzskatīja par atbilstošiem, lai apsargātu kara noziedzniekus.
Kas attiecas uz Korkerna memorandu, tad tas izskaidro to, ka piespiedu kārtā mobilizētie SS daļās cilvēki nav kara noziedznieki un, tāpēc viņiem nevar būt liegta iespēja dzīvot ASV. Un tas ir arī viss.
Pirmkārt, abi šie gadījumi nav pretrunā ar Nirenbergas tribunāla spriedumu. Otrkārt, jautājums par latviešu SS divīziju vai SS kopumā vainas pakāpes novērtējumu, šajos gadījumos pat netiek izvirzīts.
…Info avots: http://socparty.lv/lv/news/251/

If you have found a spelling error, please, notify us by selecting that text and pressing Ctrl+Enter.