No izaugsmes viedokļa Latvijas Banka pašlaik saredz vairākas problēmas

0
209

Jau pēc dažām nedēļām tiks vēlēta jaunā Saeima un partijas pašlaik ļoti aktīvi sola dažādas izmaiņas gan sociālajā, gan ekonomiskajā politikā. Tomēr galvenos risināmos jautājumus izvirza dzīve, nevis partijas. Kas ir galvenās problēmas ekonomikā, kuras nākamās Saeimas laikā visdrīzāk būs aktuālas un kādi būtu labākie risinājumi, intervijā aģentūrai LETA stāsta Latvijas Bankas Monetārās politikas pārvaldes vadītājs Uldis Rutkaste:
Kāda nākamo četru gadu laikā varētu būt Latvijas ekonomikas izaugsme? Vai ekonomika augs un vai tas notiks strauji, mēreni?
Šobrīd Latvijas ekonomika ir pietiekami straujas izaugsmes fāzē. Šogad daudzu prognozētā izaugsme 4% apmērā ir nedaudz virs potenciālās izaugsmes, kura ir uzturama vidējā un ilgākā laika periodā. Mūsu vērtējumā, kurš sakrīt vai ir ļoti tuvs citu ekonomistu un starptautisko institūciju vērtējumam, vidējā termiņā Latvijā uzturamā izaugsme ir ap 3%. Ekonomikas ciklam ieejot mērenākā fāzē, izaugsme nedaudz palēnināsies un būs ap šiem 3%.
Tā joprojām ir izaugsme, bet Latvijai kā vidēju ienākumu valstij šis temps ir pārāk lēns. Mums būtu jātiecas uz 4,5-5% izaugsmi vidējā termiņā, lai ienākumu ziņā mēs pārliecinoši tuvotos turīgajām Eiropas valstīm.
Ja runājam par faktoriem, kuri mūs ietekmēs, tad arī ārējā vidē tiek prognozēta izaugsmes sabremzēšanās. Eirozonā pērn bija 2,5% ekonomikas izaugsme, bet šogad tiek prognozēts ekonomikas kāpums nedaudz virs 2% un nākamajos divos gados – ap 1,7%. Tas nozīmē, ka ārējais pieprasījums pieaugs lēnāk.
Iekšzemē mēs redzam strauju attīstību būvniecībā. Darba tirgus savukārt ir saspīlēts, un algas aug strauji, vietējais pieprasījums ir liels. Tas, protams, uzturēs ekonomikas aktivitāti, bet ir skaidrs, ka tas nevar turpināties ilgi. Ar laiku augošās darbaspēka izmaksas mazinās uzņēmumu konkurētspēju, un nāksies domāt, kā šīs izmaksas optimizēt. Tādēļ, iespējams, kādu darbinieku atlaidīs, aizvietos ar kādu iekārtu. Līdz ar to ir skaidrs, ka iekšējais pieprasījums neturpinās strauji palielināties mūžīgi. Ekonomika turpinās strādāt ar izaugsmi, kas būs tuvāk 3%.
Vai ekonomikas izaugsmi var sekmēt arī valdība, Saeima, vai tomēr galvenie tomēr ir ārējie faktori, kurus mēs kā maza ekonomika ietekmēt nespējam?
Ārējie faktori ir svarīgi. Taču es arī iekšējās ietekmes sviras nesauktu par nenozīmīgām. Tautsaimniecības politika ir svarīga.
No izaugsmes viedokļa pašlaik ir redzamas vairākas problēmas. Viena, par ko arvien skaļāk runā arī uzņēmēji, ir darbaspēka trūkums. No otras puses – bezdarbs joprojām ir pietiekami liels. Problēma ir izveidojusies tādēļ, ka darbaspēka piedāvājums īsti neatbilst tam, kas ir nepieciešams uzņēmējiem. Tur ir kvalifikāciju neatbilstība, un kā otrs faktors jāmin reģionālā neatbilstība. Liels bezdarbs ir Latgalē, un tad ir jautājums, vai šie Latgales cilvēki, kuri meklē darbu, ir gatavi braukt strādāt un ir spējīgi atrast mājokli Rīgā, Valmierā vai citur, kur darbaspēka pieprasījums ir liels.
Viena lieta, ko mēs jau dzirdam, ir par valsts atbalstu īres mājokļu veidošanai. Otra lieta ir darbaspēka pārkvalifikācija, kas šobrīd tehniski notiek, kaut kāda naudiņa tam ir atvēlēta, bet, salīdzinot ar citām Eiropas valstīm, tas ir relatīvi neliels līdzekļu apmērs. Man personīgi arī ir jautājumi, cik efektīvi mēs darbiniekus pārkvalificējam. Pamatā mēs tomēr redzam īslaicīgus kursus, pārrunas. Kaut ko pozitīvu tas dod, bet tas nedod jaunu arodu vai kvalifikāciju. Tām būtu jābūt nopietnām mācībām kā arodskolās vismaz sešu, deviņu mēnešu ilgumā arodos, kuri ir pieprasīti darba tirgū.
Otra problēma, kas kavē mūsu potenciālo izaugsmi, ir zemais investīciju līmenis.
“Treknajos gados” investīcijas pret IKP bija ap 30%. Tas pat bija par daudz, un daļa bija neproduktīva, jo neveicināja ražošanas attīstību tālākā perspektīvā. Šobrīd mēs esam otrā grāvī, un investīcijas veido vien 20% pret IKP. Pat eirozonā kopumā, kur pārsvaru veido jau ļoti labi attīstītas valstis, investīciju līmenis pārsniedz 20%. Mums investīcijās noteikti būtu jāmērķē uz 25% līmeni. Pašlaik mēs investīciju ziņā redzam atkopšanos, bet pamatā tā ir vai nu infrastruktūra, ko finansē no Eiropas Savienības (ES) fondiem, vai ar būvniecību saistītas investīcijas – tirdzniecības centri, noliktavas, biroju ēkas u.c. Taču, ja mēs skatāmies uz investīcijām ražošanas iekārtās, tad redzam ļoti gausu attīstību.
Kopējā investīciju masā to īpatsvars ir būtiski krities. Ja iepriekš ieguldījumi ražošanas iekārtās veidoja nedaudz vairāk kā 30% no visām investīcijām, tad šobrīd tikai 23%. Tas tikai rāda, ka nākotnē nav gaidāma būtiska ekonomikas izaugsme. Šobrīd ražošanas jaudu noslodze ir tuvu vēsturiskajam maksimumam gandrīz visās nozarēs. Esošās iekārtas ir noslogotas, jaunas iekārtas netiek pirktas, un tas nozīmē, ka, neko nemainot, cerēt uz lielākiem ražošanas apjomiem nākotnē mēs nevaram.
Jautājums ir – kādēļ? Iespējams, tas ir vēl iepriekšējās krīzes iespaids, un uzņēmēji ir ļoti piesardzīgi. Iespējams, ir zināma nenoteiktība par nākotni. Arī kreditēšana attīstās gausi. Tam var būt gan piedāvājuma, gan pieprasījuma faktori, bet, ja skatāmies no piedāvājuma puses, tad bankas kūtri kreditē mazos un vidējos uzņēmumus. Tas ir arī maksātnespējas tiesisko aspektu dēļ. Bankām ir bažas, ka, ja būs problēmas, tad visdrīzāk ķīlu saprātīgā laikā un ar saprātīgām izmaksām atgūt nevarēs. Arī šeit liela loma ir krīzes pieredzei, tomēr situāciju varam uzlabot, sakārtojot tiesvedības un maksātnespējas procesus.
Tagadējās Saeimas darbības sākuma posmā investīciju plūsmu uz visu reģionu ietekmēja Krievijas-Ukrainas konflikts. Ar ko tagad skaidrot to, ka ar investīcijām lāga nesekmējas?
Ja gribam meklēt ārējos faktorus, tad tas ir saistīts ar visām debatēm par tirdzniecības kariem. Ne tiešā veidā, bet caur Eiropu tas noteikti mūs ietekmē. Piemēram, ja lielie autobūves uzņēmumi dzird, ka to ražojumus varētu aplikt ar papildu nodokļiem, tad tie jau daudz piesardzīgāk veic investīcijas un skatās uz produkcijas krājumiem. Kā vienu no ķēdes posmiem tas galu galā ietekmē arī Latviju. Tomēr arī iekšzemē ir daudz faktoru, kurus es jau minēju.
Šeit gan vēl jāturpina izpēte, bet rodas iespaids, ka ir zināmas problēmas arī ar konkurenci. Vietējā tirgū nav pietiekami spēcīgas konkurences elpas, kura dzītu uzņēmējus attīstīties. Turklāt tas pat var nebūt saistīts ar likumdošanu vai aizliegtu vienošanos starp uzņēmējiem, bet ir tāds pēckrīzes fenomens. Gluži vienkārši krīzes laikā daudzi bankrotēja, un spēcīgākie uzņēmēji tirgū nostiprinājās diezgan stabili. Šobrīd neviens viņu tirgus nišas īsti neapdraud, viņi jūtas pietiekami komfortabli un par izaugsmi un ieguldījumiem savā nākotnē nedomā, jo neredz, ka kāds konkurents varētu sākt viņus apsteigt. Te var padomāt, kā mainīt konkurences politiku, lai konkurenci saasinātu līdz veselīgam līmenim. Tas varētu dot grūdienu nākotnes attīstībai.
Ārvalstu investoriem mēs pašlaik esam interesanti?
Katram investoram ir sava motivācija. Mēs bieži pārspīlējam ārvalstu investoru lomu. Arī mūsu pašu uzņēmumi veic investīcijas, un tas ir pietiekami svarīgi. Ja mēs paskatāmies tos pašus indeksa “Doing Business” datus, tad pēdējā laikā ārvalstu investīcijām vide ir pietiekami labvēlīga. Vienlaikus situācija ar maksātnespēju šajā indeksā tika novērtēta diezgan slikti. Tomēr investīciju apjoms nav nebūt vienīgais rādītājs, kas raksturo tautsaimniecības attīstības un valsts labklājības pieauguma iespējas. Ir arī citi rādītāji, kur būtu nepieciešami uzlabojumi, piemēram, inovācijas, eksporta produktu komplicētība. Citiem vārdiem sakot, tā vietā, lai visu ražotu lēti, aizvien vairāk jāsāk ražot gudri. Jo komplicētāks ir produkts, jo grūtāk to atdarināt, un jo tas mazāk ir pakļauts starptautiskai izmaksu-cenu konkurencei, jo lielākas ir uzņēmuma iespējas šim produktam noteikt vēlamo cenu. Piemēram, naftai – kāda tirgū pašlaik cena ir, tāda arī ir.
Savukārt automašīnas vai viedtālruņa raksturlielumus var dažādot un tādēļ arī vairāk ietekmēt to cenu. Galu galā tirgū ir jaunas automašīnas gan par 10, gan 100 tūkstošiem eiro. Pēc šiem rādītājiem mēs tomēr daudz atpaliekam no attīstītajām valstīm, un progress līdz šim nav bijis pietiekams. Tādēļ, ja raugāmies ilgākā termiņā, tad daudz kas ir atkarīgs no izglītības kvalitātes un zinātnes attīstības.
2020.gadā noslēgsies tagadējais ES fondu periods un jauniem projektiem nauda vairs netiks piešķirta. Turklāt tālāk mainīsies arī fondu filozofija. Vai mums pēc tam pietiks “degvielas” tiem pašiem infrastruktūras projektiem?
Skaidrs, ka pārmaiņas būs. Tieši kādas, mēs vēl precīzi nezinām, par to vēl notiek sarunas. Taču esošā plānošanas perioda līdzekļi pietiekami lielā apmērā būs pieejami vēl līdz 2023.gadam, un 2020.gadā viss vēl neapstāsies.
Skaidrs ir tas, ka turpmāk fondu apjomā līdz ar Lielbritānijas izstāšanos būs zināms samazinājums. Šobrīd apspriežamajā piedāvājumā tiek lēsts, ka Latvijai pieejamais finansējums varētu būt par aptuveni 13% mazāks nekā pašreizējā periodā. Piedāvājumā ir arī principu maiņa, kā līdzekļi tiks sadalīti. Samazināsies kohēzijas finansējums, kurš ir domāts reģionālo atšķirību mazināšanai, un lielāks uzsvars tiks likts uz attīstības projektiem, ieguldījumiem zinātnē un līdzīgās jomās.
Mums tam vēl ir laiks sagatavoties, un valdības līmenī šim procesam būtu aktīvi jāseko. Es pieļauju, ka vieglāk ir paņemt naudu ceļu būvei, nevis zinātnes projektu attīstībai. Par to noteikti ir jādomā un jāgatavojas pārmaiņām.
Ja mēs raugāmies no kopējā investīciju viedokļa, tad esošā ES fondu naudas plūsma veido aptuveni 11% no kopējā investīciju finansējuma. Tas ir nozīmīgi, bet tas nav galvenais investīciju finansējuma avots. Tomēr, ja būs ES fondu finansējuma samazinājums un mēs turklāt nepratīsim šos līdzekļus paņemt, tad tas būs jūtams. Taču nevaru teikt, ka tas būtu kritiski un valstī viss apstāsies. Iespējams, būs negatīvi efekti pirmajos gados, bet tad ekonomika pārorientēsies.
Kādas ir prognozes par inflāciju? Kuri būs galvenie ietekmējošie faktori?
Šim un nākamajam gadam mūsu inflācijas prognoze ir 2,9%. Latvijā inflāciju vairāk nekā daudzās citās Eiropas valstīs ietekmē ārējie faktori – energoresursu cenas un pārtikas cenas pasaules tirgū. Mēs esam atvērta ekonomika, un šīs ārējo faktoru ietekmētās cenas mūsu patēriņa grozā ieņem pietiekami lielu īpatsvaru.
Vidējā termiņā ietekme būs arī darba tirgum. Tas ir pietiekami saspīlēts, algas aug strauji un līdz ar to arī vietējais pieprasījums. No ārējiem resursiem – pārtikas cenas ir kļuvušas stabilākas, naftas cenas ir pieaugušas un arī nostabilizējušās. Daudzi sagaida, ka naftas cenas vidējā termiņā pat varētu samazināties. Taču to droši nevar apgalvot, jo ģeopolitiski konflikti vai streiki kādā naftas ražotājvalstī situāciju var būtiski mainīt.
Tomēr kopumā inflācijā nevajadzētu būt būtiskām svārstībām.
Inflācija 2-3% apmērā arī ir uzskatāma par veselīgu un ekonomikas attīstību veicinošu?
Jā, te Latvijai noteikti nav jābažījas, inflācija šādā līmenī ir pilnīgi normāla.
Ar kādiem galvenajiem faktoriem būs jārēķinās nākotnē, veidojot valsts budžetu?
Šobrīd ekonomikā ir ekspansijas fāze. Tas nozīmē, ka ir labie laiki un pašlaik valdībai būtu jādomā par budžeta sabalansēšanu un iekrāšanu, lai būtu ko tērēt nākamās recesijas laikā. Proti, kal ragavas vasarā. Cerēsim, ka tā nebūs krīze, bet, arī ekonomikai sabremzējoties, ir jābūt līdzekļiem, ar ko atbalstīt attīstību. Tas ir galvenais izaicinājums.
Pašlaik mēs arī labajos laikos turpinām plānot nelielu, mērenu, bet tomēr budžeta deficītu. Konverģences programmā nākamajiem trīs gadiem valdība ir plānojusi deficītu 0,9% un pēc tam 0,4% apmērā. Tas var kļūt par izaicinājumu, kad notiek būtiska ekonomikas sabremzēšanās. Šādā brīdī samazinās arī nodokļu ieņēmumi, un tad būs jādomā, ko darīt ar budžeta izdevumiem, kas ir gana nepatīkams process. Tad, kad ekonomikā jau tā ir slikti laiki, valdības tēriņu apcirpšana samazina attīstību vēl vairāk.
Tas ir jau labi zināmais un mūžsenais izaicinājums – labajos laikos ar budžeta izdevumiem piebremzēt, lai sliktajos laikos var atbalstīt ekonomiku. Šī principa neievērošana ir klasisks scenārijs, kā valstis nonāk pie lieliem parādiem. Labajos laikos ir mērens deficīts, kas nozīmē samērā strauju valdības izdevumu pieaugumu. Krīzes laikā nodokļu ieņēmumi samazinās, un daudzas valstis tā vietā, lai konsolidētu budžetus, izvēlas kādu laiku padzīvot ar vēl lielāku budžeta deficītu. Tā parādi pakāpeniski pieaug līdz tādam līmenim, kad arī finanšu tirgos finansējumu piesaistīt kļūst arvien grūtāk.
Tā ir politiska problēma, un par to domāt labajos laikos nav populāri, taču tieši tā būtu pragmatiska un saimnieciska rīcība.
Nesen tika īstenota nodokļu reforma. Nākamajai valdībai pie nodokļiem vispār vajadzētu ķerties vai labāk atstāt visu, kā ir, lai uzņēmēji kādu laiku pastrādā esošajā režīmā?
Droši vien vajadzētu pagaidīt, lai tie putekļi nosēžas un varētu skaidri redzēt, kādu efektu ir devusi nodokļu reforma. Noteikti ir daudzas lietas, kuras joprojām būtu jāuzlabo. Tostarp joprojām liels ir darbaspēka nodokļu slogs. Turklāt darbaspēka nodokļu regulējums ir padarīts vēl komplicētāks nekā iepriekš.
Vienlaikus valdība ir solījusi vairākus gadus nodokļus neaiztikt, un pie tā arī vajadzētu turēties, jo ikvienas pārmaiņas traucē uzņēmējiem plānot ilgtermiņa projektus. Ja bez biznesa un ārējo tirgu riskiem papildu riskus rada arī valdība, tas nenoteiktību palielina vēl vairāk.
Vai nākotnē būs nepieciešama nodokļu palielināšana? Piemēram, Fiskālās disciplīnas padome ir norādījusi, ka nodokļos ir jāiekasē lielāks apjoms pret IKP, ja mēs gribam sasniegt nospraustos mērķus.
Salīdzinot ar citām valstīm, mēs pret savas ekonomikas apmēru nodokļos iekasējam relatīvi maz. Taču tas nav tādēļ, ka mums būtu zemākās nodokļu likmes. Mūsu nodokļu likmes noteiktās jomās ir pietiekami augstas. Tas ir tādēļ, ka mēs nodokļus vienkārši nespējam iekasēt un mums ir liela ēnu ekonomika. Tas arī rada kropļojošu efektu tautsaimniecībā, kas pazemina mūsu attīstības izredzes. Ja, esot lielai ēnu ekonomikai, mēs ceļam nodokļus, konkurences plaisu palielinām vēl vairāk, dodot priekšroku tiem uzņēmumiem, kuri izvairās no nodokļu maksāšanas. Savukārt tos, kuri nodokļus maksā godīgi, mēs nostādām vēl nelabvēlīgākā situācijā.
Ēnu ekonomiku pavisam iznīdēt nav iespējams, bet, saprātīgi to samazinot, mēs diezgan būtiski varam palielināt ieņēmumus no nodokļiem. Tālāk domāt, ko iesākt ar nodokļu politiku, varēs jau tad, kad ēnu ekonomika būs zemā līmenī.
Kas turpmāk notiks ar atalgojumu darba tirgū?
Atalgojums turpinās pieaugt. Vidējā termiņā algu pieaugumam gan vajadzētu palēnināties – 5% izaugsme gada laikā būtu normāls līmenis. Bet tuvākajā laikā gada izaugsme būs 7-8% līmenī. Jau pašlaik algas aug straujāk nekā produktivitāte, kas nozīmē arī to, ka uzņēmumu izmaksās arvien pieaug algu spiediens. Pozitīvi ir tas, ka eksporta nozarēs šī algu un produktivitātes plaisa nav tik liela. Pamatā tas attiecas uz ar vietējo ekonomiku saistītajām nozarēm – būvniecību u.c. -, kuras tiešā veidā nav saistītas ar starptautisko konkurenci.
No tāda viedokļa situācija vēl ir normāla, bet ir skaidrs, ka ilgstoši arī tas turpināties nevar. Agrāk vai vēlāk caur optimizāciju, darbinieku atlaišanu ekonomika sāks augt lēnāk. Tas ir pašregulējošs mehānisms – ekonomika aug lēnāk, pieprasījums pēc darbaspēka samazinās.
Vai ir pamats tagadējo situāciju darba tirgū sākt salīdzināt ar “treknajiem gadiem”?
Noteikti, nē. Toreiz eļļu ugunī pielēja banku sektora piesaistītais ārējais finansējums, kas būtiski palielināja pieprasījumu un arī radīja nepamatotas gaidas darba tirgū. Darba algas toreiz pieauga nevis par 7-8%, bet par gandrīz 20% gadā. Arī tekošā konta deficīts toreiz bija tuvu 20% no IKP, kas liecināja par būtisku nesabalansētību. Šobrīd līdzsvara trūkumu mēs redzam tikai darba tirgū. Citur situācija ir normāla, un, piemēram, investīcijās varētu būt pat labāka. Tādēļ situācija darba tirgū pašlaik būtu jāsaista nevis ar pārkaršanu, bet ar cikliskās izaugsmes fenomenu. Kad ekonomikas cikls iet augšup, tad pieprasījums pēc darbaspēka aug un sāk iezīmēties tā trūkums. Turklāt tas nenotiek tikai Latvijā. To pašu mēs redzam daudzu citu eirozonas valstu uzņēmumu aptauju rezultātos.
Ko ar darbaspēka trūkumu darīt? Viens no risinājumiem, ko piesauc daudzi uzņēmēji, ir darbinieku ievešana.
Tas ir visvienkāršākais variants.
Mums pašiem darbaspēka rezerve ir pietiekami liela. Darba meklētāju īpatsvars pašlaik ir 8%. Turklāt tas tikai daļēji raksturo patieso ainu, jo tie ir cilvēki, kuri nestrādā un darbu meklē aktīvi. Ja mēs pieskaitītu arī tos, kuri, piemēram, piespiedu kārtā strādā daļu laika, bet labprāt strādātu pilna laika slodzi, ja pieskaitām tos, kuri darbu vairs nemeklē, jo kādu laiku to nav izdevies atrast, darba meklētāju īpatsvars varētu gandrīz dubultoties – līdz 15%. Tas nozīmē, ka darbaspēka rezerve ir. Problēma, kā jau es minēju iepriekš, ir kvalifikācijas neatbilstībā starp pieprasījumu un piedāvājumu. Par to skaidri liecina tas, ka cilvēku ar augstāko izglītību vidū bezdarba praktiski nav – tas ir 3-4%, kas atbilst normālam dabīgā bezdarba līmenim. Lielākais bezdarbs ir starp cilvēkiem ar pamata vai vidējo vispārējo izglītību, kas nozīmē, ka viņiem nav profesijas. Pārkvalificējot un apmācot šādus cilvēkus, viņus varētu iesaistīt darba tirgū.
Tas, protams, ir grūtāk, nekā, vienkārši labojot likumu, ievest cilvēkus no citām valstīm. Taču pragmatiski domājot par valsts attīstību, mums šie cilvēki ir jāiesaista darba tirgū. Tas atvieglos gan šo cilvēku dzīvi, gan uzlabos valsts sociālā budžeta situāciju. Pārkvalifikācija un izglītības politika ir galvenās jomas, par ko jādomā.
Vienlaikus uzņēmēji arī min, ka mazkvalificēto darbu strādnieki nereti izvēlas labāk doties uz Īriju, nevis sēsties skolas solā, celt savu kvalifikāciju un saņemt lielāku atalgojumu tepat. Vai arī šeit nav problēmas?
Tā vienmēr ir bijusi un arī būs problēma. Eiropā ir atvērts darba tirgus un stundas vai dažu stundu lidojuma attālumā ir valstis, kur minimālās algas ir daudz lielākas nekā Latvijā. Ar šo situāciju mums būs jāturpina sadzīvot. Taču noteikti ir cilvēki, kuri ir gatavi strādāt Latvijā.
Kā ir ar uzņēmējiem? Tehnoloģiju uzņēmumu pārstāvji min, ka it īpaši mazo un vidējo uzņēmumu vidū Latvijā nav nemaz tik liela vēlme ieviest dažādus tehnoloģiskos risinājumus, kuri ļautu samazināt nepieciešamību pēc darba rokām. Turklāt viens no iemesliem ir tas, ka krīzes situācijā darbiniekus var atlaist, bet iekārtas neatlaidīsi – par tām ir samaksāts vai jāturpina maksāt, līdz ar to ir grūtāk reaģēt uz problēmsituācijām.
Iespējams, šādas bažas ir. Kā jau es arī minēju, investīciju līmenis ir zems. Vienlaikus pasaules tendences liecina, ka automatizācija notiek ļoti daudzās jomās. Izrādās, dators var aizvietot pat juristu dažādu normatīvo aktu analīzē, kas iepriekš šķita kaut kas neiedomājams. Šie procesi ies tikai uz priekšu, un, ja Latvijas uzņēmumi par to nedomās, tad vienu dienu tos izkonkurēs citi. Vai to var atļauties un kādi ir riski, jau ir jāanalizē katra uzņēmuma līmenī.
Vai spiediens, ka politiķiem ir jāatļauj daudz plašāka darbaspēka ievešana, turpināsies?
Ja vien ekonomika būtiski nesabremzēsies, tad jā, jo tas ir šķietami visvienkāršākais risinājums. Tomēr ne vienmēr vienkāršākais risinājums ir labākais ilgākā laika periodā. Taču situācija darba tirgū ir saspīlēta, tādēļ spiediens būs. Iespējams, ir pamats arī darbinieku ievešanai, piemēram, sezonāliem darbiem lauksaimniecībā vai vēl kādās nozarēs. Bet slūžu atvēršana darbinieku piesaistei ārvalstīs kopumā nebūtu attaisnojama, ja mums pašiem cilvēki ir bez darba.
Vai turpināsies izbraukšana no Latvijas?
Izbraukšana pēdējo gadu laikā ir būtiski mazinājusies. No ekonomikas teorijas viedokļa izbraukšanu nosaka bezdarba un algu atšķirības dažādās valstīs. Skaidrs, ka algu atšķirības saglabājas un tās pašas Īrijas algas mēs diezin vai sasniegsim dažu gadu laikā. Tas būs ilgstošs process. Savukārt bezdarbs Latvijā ir mazinājies un ir mazāks nekā daudzās citās Eiropas valstīs. Darba iespējas ir, un uzņēmumi darbiniekus pat nevar atrast. Ja cilvēks ar prasmēm ir gatavs strādāt, tad darbs Latvijā viņam būs. Mēs redzam, ka daļa no tiem, kuri bija aizbraukuši, atgriežas.
Neto emigrācija Latvijā saglabāsies negatīva, taču tā būs daudz mērenāka nekā krīzes un pēckrīzes gados.
Kurās nozarēs reformas nav veiktas pietiekami, un no kuru sakārtošanas nākamās Saeimas periodā izvairīties vairs neizdosies nekādi?
Te nav daudz jauna, par ko iepriekš nebūtu runāts. Tā ir izglītības reforma, kura pakāpeniski notiek, bet kuru ir pamats turpināt gan vidusskolas, gan augstskolas tīklā ar gala mērķi uzlabot izglītības kvalitāti un uzlabot Latvijas izglītības sistēmu izgājušo cilvēku prasmes darba tirgū.
Liels jautājums ir arī veselības aprūpe. Turklāt ilgākā laika periodā tas sasaistās arī ar pensiju sistēmu. Pensiju sistēma finansiāli ir ilgtspējīga, un nebūs tā, ka pensijas radīs nepanesamu slogu budžetam nākotnē. Mūsu sistēma ir būvēta tā, ka to, ko tu iemaksā, arī iegūsti atpakaļ. Taču ir problēma. Pensijas apmērs pret pirmspensionēšanās perioda darba algu šobrīd vidēji ir 40%, bet sabiedrības novecošanās dēļ ap 2060.gadu šis rādītājs būs noslīdējis līdz nedaudz virs 20%. Tā ir bumba ar laika degli, kas var izsaukt sociālus nemierus un politisku spiedienu kaut ko darīt, dot papildu kompensācijas, iespējams, caur budžetu. Jautājums ir, ko darīt? Vienīgais, ko šādā situācijā, kad sabiedrība noveco un palielinās mūža ilgums, var darīt, ir palielināt pensionēšanās vecumu. Tas, kas pašlaik ir ielikts likumdošanā, ir stipri par maz. Daudzas citas valstis pensionēšanās vecumu ir sasaistījušas ar paredzamo mūža ilgumu. Acīmredzot arī Latvija no tā nekur nespruks un tā vajadzēs darīt. Taču problēma rodas tajā, ka mums ir zems tā saucamais veselīga mūža ilgums. Praktiski tas nozīmē mūža ilgumu, kuru veselība ļauj produktīvi strādāt. Latvijā šīs veselīgā mūža ilgums ir 52-55 gadi. ES vidēji tie ir aptuveni 65 gadi jeb par vismaz desmit gadiem ilgāk. Tas nozīmē, ka, ja mēs būtiski neuzlabosim veselības aprūpes sniegumu, tad ar pensijas vecuma palielināšanu mēs neko neatrisināsim, jo cilvēki nebūs gatavi strādāt veselības problēmu dēļ. Tā ir būtiska problēma, raugoties ilgtermiņā.
Par veselības finansēšanu mēs jau esam izteikuši savas domas. Manuprāt, esošais veids, kā mēs finansējam veselības aprūpi, nav optimāls. Neraugoties uz to, ka mēs jau tā veselībai atvēlam relatīvi mazu naudu, mēs to vēl arī izlietojam ne tajā efektīvākajā veidā.
Būtiska ir arī ēnu ekonomikas mazināšana. Kaut kāds progress ir, nodokļu iekasēšana gadu no gada pieaug, bet apkarošanas darbam ir jāvelta pietiekami lielas pūles arī turpmāk. Tie ir ne tikai budžeta ieņēmumi, bet arī konkurences nosacījumi. Ja priekšrocības ir tiem, kuri nodokļus nemaksā, tad tie, kuri maksā, neplānos arī tādu attīstību, kādu varētu. Savukārt tie, kuri nodokļus nemaksā, nekādu lielo attīstību nevar plānot, jo tos nefinansēs bankas. Savukārt tikai ar pašu līdzekļiem pietiekami strauju attīstību panākt nevar.
Vēl viena lieta, ko es gribētu minēt un kas nav plaši diskutēta, ir darba tirgus regulējums. Latvijā darba tirgus ir pietiekami elastīgs, un to mēs redzējām krīzes laikā, kad uzņēmēji spēja gan samazināt algas, gan atlaist darbiniekus. Taču darbinieki pašlaik pilnībā nespēj izmanot tās tiesības, kuras sniedz likumdošana. Darba tirgus regulējums uz papīra mums pašlaik ir trešais stingrākais starp OECD valstīm. Taču “de facto” šo regulējumu ne vienmēr ievēro. Ja valdība spers soļus tālāk un sakārtos tiesvedības sistēmu, ja cilvēki redzēs, ka tiesu darbs ir efektīvs, tiesas spriež ātri un taisnīgi, tad es pieļauju, ka varētu pieaugt tiesu procesi atlaišanas un algas samazinājuma gadījumā. Tas mazinātu arī Latvijas darba tirgus elastību, un mēs varētu iedzīvoties ilglaicīgās konkurētspējas problēmās, jo krīzes laikā atalgojumu nevarētu samazināt, un tas savukārt bremzētu atkopšanos pēc krīzes. Tā noteikti arī ir viena tēma, par kuru ir vērts sākt domāt.
• Publicēta: 12.09.2018 01:28
• Inguna Ukenābele, LETA
…Info avots; http://www.leta.lv/plus/133EFAF5-AD81-B1F6-CF3E-0DDA120F367E/