Bīstami ir paļauties uz varai pietuvinātu interpretāciju

    0
    808

    Roberts Ozols
    «Gestapo likums»: paļauties uz varai pietuvinātu interpretāciju ir bīstami.
    Balsojot par dažu totalitāri noskaņotu politiķu rokrokā ar represīvajām iestādēm sagatavotajiem grozījumiem Krimināllikumā, Saeimas deputātu kopums parādīs, kāda ir tā demokrātijas izpratne un cik tālu parlaments ir gatavs iet, lai “iekonservētu” pastāvošo režīmu un nodrošinātu neformālās pirmās varas – koalīcijas – dominēšanu ne tikai politiskajā, bet arī tiesiskajā un ideoloģiskajā “frontē” (ja jau karš, tad lai būtu militārā terminoloģija!)
    Pašreizējiem varas turētājiem – respektīvi, koalīcijai, tās trim partijām (“Zaļo un zemnieku savienība” (ZZS), “Vienotība” un ““Visu Latvijai!”-“Tēvzemei un Brīvībai”-LNNK”) un to svarīgākajiem “tētiem barotājiem” – uzticīgie “žurnālisti” (bet labs žurnālists pēc definīcijas nedrīkst kalpot varai, jo tā misija ir aizsargāt sabiedrības intereses) un propagandisti ir izvērsuši smagu kampaņu, kuras mērķis – pārliecināt indivīdu, ka “viss ir kārtībā”, ka politiķi ar grozījumiem Krimināllikumā grib stiprināt valsti un demokrātiju. Nu, vismaz sajaukt galvu, iestāstot, ka “pret šiem grozījumiem tak ir tikai “muļķi”, “nodevēji”, “kremlini”, “puterieši”, “vatņiki” un tamlīdzīgi sociāli margināli frukti”. Šīs puses “argumentācija” visai daiļskanīgi ir izklāstīta, piemēram, šeit http://www.delfi.lv/news/comment/comment/iveta-buike-vel-vienreiz-par-kriminallikuma-grozijumiem.d?id=47271097 .
    Taču šis ir gadījums, kad paļauties uz varai pietuvinātu interpretāciju ir vairāk nekā bīstami, jo vara, kurai neviens “nesadod pa pirkstiem”, agri vai vēlu uzsēžas sabiedrībai uz galvas un, cēlus lozungus skandinādama, novelk pilsoņiem pēdējo kreklu.
    Tāpēc iepazīsimies ar “Gestapo likuma” būtību. Ko mums gatavo koalīcija un, kā rāda balsojums pirmajā lasījumā, arī daļa opozīcijas?
    80. pants. Līdzšinējā redakcija: Uz valsts varas gāšanu vērsta darbība. Par darbību, kas vērsta uz vardarbīgu Latvijas Republikas valsts varas gāšanu, –
    soda ar brīvības atņemšanu uz laiku no pieciem līdz piecpadsmit gadiem, konfiscējot mantu vai bez mantas konfiskācijas, un ar probācijas uzraudzību uz laiku līdz trim gadiem vai bez tās.
    Pēc grozījumiem: Pret Latvijas Republiku vērsta darbība. (1) Par darbību, kas vērsta pret Latvijas Republikas valstisko neatkarību vai suverenitāti vai kas vērsta uz teritoriālās vienotības graušanu, valsts varas gāšanu vai valsts iekārtas grozīšanu (ierosinājums otrajam lasījumam: Satversmē neparedzētā veidā),–
    soda ar brīvības atņemšanu uz laiku līdz astoņiem gadiem un ar probācijas uzraudzību uz laiku līdz trim gadiem.
    (2) Par tādu pašu darbību, ja tā izdarīta, lietojot vardarbību, –
    soda ar brīvības atņemšanu uz laiku no pieciem līdz piecpadsmit gadiem un ar probācijas uzraudzību uz laiku līdz trim gadiem.
    Kas ir mainījies? Līdzšinējais pants ir “pārceļojis” uz 2. daļu – vardarbība ir kļuvusi par noziegumu kvalificējošu apstākli. Līdz ar to būtiski grozīts pats nozieguma sastāvs: lai cilvēks kļūtu par noziedznieku, viņam vairs nav jābūt vardarbīgam, pietiek ar kādu visai plaši interpretējamu nevardarbīgu rīcību (piemēram, nodokļu nemaksāšanu vai vienkāršu muldēšanu), kas vērsta vairs ne uz “valsts varas gāšanu”, kā tas bija līdz šim, bet gan, teiksim, uz “valsts iekārtas grozīšanu”.
    Bet valsts iekārta ir arī demokrātijas forma, režīms. Pat ne teorētiski, bet praktiski sodāms kļūs ikviens, kas kaut vai pa jokam ieminēsies ne tikai par to, ka Latvijā varētu ieviest konstitucionālo monarhiju vai prezidentālu republiku, atcelt partiju demokrātiju u.tml. Šā nozieguma sastāva zonā nokļūs ikviens, kas apšaubīs tāda iestādījuma kā koalīcija tiesiskumu. Tādējādi tukši ir apgalvojumi, ka neesot pamatotas bažām par aizliegumu kritizēt valdības politiku, ierēdņus, partijas utt. Pārāk daudz kas būs atkarīgs no interpretācijas – un to, ka interpretācija pa laikam var būt, maigi izsakoties, visai subjektīva, apliecina kaut vai Ministru prezidenta Māra Kučinska iesniegums Drošības policijai pārbaudīt vietnes infoTOP.lv iespējamo “pretvalstiskumu”.
    Ja uzvar politiskā nostādne, ka valsts = vara, tad par noziedznieku kļūst jebkurš opozicionāru (ne pretvalstisku, ne pretlatvisku, bet varai opozicionāru) ideju paudējs.
    82. pantu (Aicinājums graut Latvijas Republikas teritoriālo vienotību) un 83. pantu (Starptautisko organizāciju un Latvijas Republikas noteikto sankciju pārkāpšana) paredzēts svītrot. Par 82. jāsaka – itin loģiski, jo tajā minētais nozieguma sastāvs pilnībā pāriet uz 80. panta pirmo daļu. Taču 83. panta izsvītrošana nav saprotama, ja vien nepieņemam, ka taisnība ir tiem, kas uzskata: šo sankciju pārkāpšana tagad būs 80. panta interpretācijas jautājums, un tas nozīmē kriminalizēt ne tikai Putina vai citas Krievijas amatpersonas aizstāvēšanu, bet arī, piemēram, “sabiedroto” (tostarp tādu kā Ukraina vai Turcija) rīcības vai teiktā apšaubīšanu. Atsauce, ka Krimināllikuma darbību, raugiet, ierobežojot Satversme, ir juridisks nonsenss: situācija ir tieši pretēja, Satversmi ierobežo speciālie likumi, un neviens notiesāts slepkavnieks nevar atsaukties uz Satversmes 94. pantu, lai izvairītos no cietumsoda. Pēc “Gestapo grozījumu” pieņemšanas neviens jaunlaiku disidents nevarēs atsaukties uz Satversmes 100. pantu, mēģinot pierādīt savas tiesības runāt, tostarp gvelzt muļķības.
    80.1 pants. Līdzšinējā redakcija. Apvienošanās organizācijā ar mērķi gāzt Latvijas Republikas valsts varu. Par vairāk nekā divu personu apvienošanos organizētā grupā nolūkā gāzt Latvijas Republikas valsts varu vai likvidēt valstisko neatkarību, vai graut teritoriālo vienotību (ierosinājums otrajam lasījumam: Satversmē neparedzētā veidā), – soda ar brīvības atņemšanu uz laiku līdz pieciem gadiem vai ar īslaicīgu brīvības atņemšanu, vai ar piespiedu darbu, vai ar naudas sodu un ar probācijas uzraudzību uz laiku līdz trim gadiem vai bez tās.
    Pēc Grozījumiem: Apvienošanās organizētā grupā ar mērķi veikt pret Latvijas Republiku vērstu darbību. Par vairāk nekā divu personu apvienošanos organizētā grupā nolūkā vērsties pret Latvijas Republikas valstisko neatkarību vai suverenitāti, graut teritoriālo vienotību, gāzt valsts varu vai grozīt valsts iekārtu (ierosinājums otrajam lasījumam: Satversmē neparedzētā veidā) – soda ar brīvības atņemšanu uz laiku līdz pieciem gadiem vai ar īslaicīgu brīvības atņemšanu, vai ar piespiedu darbu, vai ar naudas sodu un ar probācijas uzraudzību uz laiku līdz trim gadiem.
    Un atkal šis viltīgais formulējums “grozīt valsts iekārtu”, un neko še neglābj pilnīgi kazuistiskā piebilde “Satversmē neparedzētā veidā”, jo vai gan Satversmē vispār ir paredzēti veidi, kā pilsonis var “vērsties pret Latvijas Republikas valstisko neatkarību vai suverenitāti, graut teritoriālo vienotību, gāzt valsts varu vai grozīt valsts iekārtu”?
    Mazāki iebildumi būtu pret jauno, 81.1. pantu: Palīdzība ārvalstij pret Latvijas Republikas drošības interesēm vērstā darbībā. Par palīdzību ārvalstij vai ārvalsts organizācijai kaitīgā darbībā pret Latvijas Republikas drošības interesēm, kas izdarīta tieši vai ar citas personas starpniecību,– soda ar brīvības atņemšanu uz laiku līdz pieciem gadiem vai ar īslaicīgu brīvības atņemšanu, vai ar piespiedu darbu, vai ar naudas sodu un ar probācijas uzraudzību uz laiku līdz trim gadiem.
    Pareizi ir, nav ko ārvalstīm un organizācijām – vienalga, Krievijai, ASV, Panamai, Vatikānam, SVF vai Sorosa fondam – bāzt degunu mūsu iekšējās lietās!
    Taču visslidenākais, protams, ir vēl viens jauns pants. 95.1. pants. Valsts noslēpuma nelikumīga iegūšana. (1) Par valsts noslēpuma nelikumīgu iegūšanu, ja šim nodarījumam nav spiegošanas pazīmju,–
    soda ar brīvības atņemšanu uz laiku līdz trim gadiem vai ar īslaicīgu brīvības atņemšanu, vai ar piespiedu darbu, vai ar naudas sodu.
    (2) Par šā panta pirmajā daļā paredzēto noziedzīgo nodarījumu, ja tas saistīts ar valsts noslēpuma nolaupīšanu vai ja to izdarījusi personu grupa pēc iepriekšējas vienošanās, – soda ar brīvības atņemšanu uz laiku līdz pieciem gadiem vai ar īslaicīgu brīvības atņemšanu, vai ar piespiedu darbu, vai ar naudas sodu.
    Nepūtiet pīlītes, dārgie grozījumu aizstāvji, ka katra pilsoņa – tostarp žurnālista – pienākums ir Drošības policijā, Satversmes aizsardzības birojā vai personīgi pie Solvitas Āboltiņas pārbaudīt, vai informācija (ne tikai rakstiska, bet arī mutiska), kas nonākusi viņa rīcībā, gadījumā nav klasificēta kā valsts noslēpums.
    Septiņdesmitajos gados ASV bija precedents, kas taipus okeāns uz visiem laikiem izšķīra jautājumu par to, kurš ir atbildīgs par valsts noslēpuma glabāšanu. Žurnālistu rīcībā nonāca sevišķi slepeni Pentagona dokumenti par “zvaigžņu karu” programmu, un viņi šos dokumentus publicēja. Pentagons, protams, satraucās un apsūdzēja žurnālistus un redaktorus sazvērestībā un valsts nodevībā. Taču ASV Augstākā tiesa atzina, ka žurnālistam ir ne tikai tiesības, bet arī PIENĀKUMS publicēt visu informāciju, kas nonākusi viņa rīcībā un ko viņš uzskata par sabiedriski svarīgu. Bet vainīgo valsts noslēpuma izpaušanā militāristiem nācās vien meklēt savā kantorī.
    Vārdu sakot, ar šo Krimināllikuma pantu Saeima grasās valsts noslēpuma glabāšanas slogu pārcelt no valsts pārvaldes uz sabiedrības pleciem. Šādos apstākļos runāt par to, ka apskatāmie grozījumi neapdraud vārda brīvību, ir vienkārši bezatbildīgi – sevišķi valstī, kur pastāv milzu plaisa starp varu un sabiedrību un, galu galā, nav nekādu garantiju, ka kāda kompetenta persona tai nepatīkamu informāciju var klasificēt arī post factum, pēc publicēšanas. Un līdz ar to “savārīt ziepes” žurnālistam, kas “atļāvies vārstīt muti”. Tā ka gribam mēs to vai nē, tas viss patiešām ož pēc “Gestapo grozījumiem”.
    Viena no kvēlākajām grozījumu apoloģētēm Iveta Buiķe ironizē: “Tādēļ ir saprotamas vietējo kremlinu un Kremļa troļlu dusmas, redzot, ka Latvija paplašina savu valsts noslēpuma aizsardzības sistēmu – un līdz ar to nostiprina savu drošību. Tādēļ viņi pauž dažādus, tiešām jāsaka – murgus: ka nedrīkstēšot vairs rakstīt par korupcijas gadījumiem, par Parex bankas lietu, saņemt informāciju Zemesgrāmatā vai bankas informāciju, kritizēt valdību, partijas u.t.t. Tās visas ir muļkības. Kritiski domājošs pilsonis nedrīkstētu uz šiem maldinājumiem iekrist.”
    Diemžēl bažas nekļūst par “muļķībām” tikai tāpēc, ka tā domā Buiķe vai Ozols. Bažas rada neskaidrība un pārāk plašās interpretācijas iespējas. Tāpēc es tiesībsarga Jura Jansona vietā vis neriskētu apgalvot, ka “jaunie likuma grozījumi neko tādu (vārda brīvības ierobežošanu – R.O.) pat nepieļauj”. Arī Tiesībsarga biroja pārstāvji esot piedalījušies komisijas sēdēs, kurās par to ticis diskutēts, un “pašreizējā likuma redakcija ir korekta”. Jūs to garantējat, Jansona kungs? Kopā ar jums turu īkšķi, lai manas bažas izrādās pārspīlētas.
    …Info avots: http://www.infotop.lv/article/lv/gestapo-likums-palauties-uz-varai-pietuvinatu-interpretaciju-ir-bistami
    Boy-Shut-Up