Soross un es jeb Lielo pārmaiņu nevainīgais sākums

0
306

Igors Meija, uzņēmējs

Tālajā 1992. gadā šā raksta autoram bija iespēja tikties ar tolaik plašākai Latvijas sabiedrībai vēl mazpazīstamo miljardieri un filantropu Džordžu Sorosu (George Soros). Miljardieris bija ieradies Rīgā, lai izglītotu Latvijas pēcpadomju sabiedrību par tā sauktās atvērtās sabiedrības (angļu: open society) ideju un citām demokrātijai svarīgām lietām.
Noklausījies Sorosa kunga uzstāšanos, vēlāk neformālā atmosfērā Latvijas Kultūras fonda rezidencē Jūrmalā, Lielupē, paliekot ar viņu aci pret aci, savā jaunības naivumā pavaicāju – kāpēc jums tas viss, Sorosa kungs, ir vajadzīgs? Vai tiešām jums nav, kur ieguldīt savu naudu?
Jāatzīst, ka atbilde mani, maigi izsakoties, pārsteidza. Miljardieris tiešā tekstā man paskaidroja, ka viņam šeit ilgtermiņā ir pavisam citas intereses un viss, ko viņš šeit publiski sludina (it is for public), ir domāts kā aizsegs, kas paredzēts sabiedrībai.
Šī atbilde man palika atmiņā. Tomēr bija jāpaiet pāris gadu desmitiem, lai apzinātos šo vārdu patieso nozīmi. Vērojot Sorosa kunga finansēto organizāciju darbību, viņa stipendiātu īpatsvaru valsts pārvaldē, medijos un specdienestos, jāatzīst, ka savus mērķus “filantrops” lielā mērā jau ir sasniedzis.
Es Sorosu nekad neesmu uztvēris kā īpatnēju indivīdu, kurš darbojas pats par sevi un pārstāv tikai savas merkantilās intereses. Drīzāk viņš personificē noteiktu – ne jau tikai amerikāņu – finansiālo un politisko grupu intereses dažādās pasaules valstīs.
Kādas ir šīs intereses? Nekas jauns šajā pasaulē – tā ir nauda un vara vai otrādi, kā jums šķiet labāk.
Runājot par “demokrātijas veicināšanai” Latvijā iztērēto naudu, publiskajā telpā ir izskanējis skaitlis – 90 miljoni ASV dolāru. Tā ir nauda, ko Soross ir “ieguldījis” savu organizāciju darbības uzturēšanā kopš ienākšanas Latvijā.

Ko var dabūt gatavu par 90 miljoniem?

Tagad paskatīsimies, ko par šo naudu “filantrops” un viņa “kluba” biedri (starp tiem atrodams arī tāds zināms uzvārds kā Rotšildi/Rotshilds) ir saņēmuši pretī.
1. Pats redzamākais ir 10 miljardi 933 miljoni (uz 09.10.2018.) eiro ar Latvijas ierēdņiem “sakārtotais” ārējais parāds Latvijas valstij, kas ir 5711,3 eiro uz katru iedzīvotāju, jeb apmēram 11000 eiro uz katru ekonomiski aktīvo cilvēku.
Latvijas ārējais parāds par kura “apkalpošanu” Latvijas nodokļu maksātāji maksā teju 1 miljonu eiro dienā,– Sorosam un “klubam”, jāatzīst, tas ir lielisks rezultāts. Nepilnu triju mēnešu procentu maksājums ir līdzvērtīgs 90 miljonu ieguldījumam “demokrātijas” attīstībai Latvijā! Turklāt, kā aprēķinājusi Valsts kontrole, saglabājoties šābrīža parāda pieauguma un demogrāfiskās situācijas pasliktināšanās dinamikai – pat neņemot jaunus kredītus –, ārējais parāds 2030. gadā būs jau ne vairs 11 000, bet gan 21 000 eiro uz vienu Latvijas iedzīvotāju.
2. “Citadele” banka, kuras priekšgājējas “Parekss bankas” glābšanā tikai oficiāli vien ieguldīts 1 miljards eiro nodokļu maksātāju naudas, bet tika pārdota “kluba” biedriem, Delaveras ofšora paskatā par nieka 70 miljoniem, turklāt atliekot maksājumu, līdz “nopirktā” banka gūs peļņu.
Atgādināšu, ka 25 % “Citadeles” akciju pieder vienai no “kluba” finanšu struktūrām – Eiropas Rekonstrukcijas un attīstības bankai (European bank of Reconstruction and Development, EBRD), kura arī bija tā, kas būtībā pavēlēja (jo diskusija nenotika) par Latvijas nodokļu maksātāju naudu izglābto banku pārdot “nopietniem starptautiskiem investoriem”. Šo “nopietno darījumu” rezultātā vēl 22,4 % “Citadeles” akciju pieder ASV finansista Tima Kolinsa (Tim Collins) dibinātam uzņēmumam “Ripplewood Holding”. Amatu apvienošanas kārtībā misters Kolinss ir arī amerikāņu banku un finanšu korporācijas “Citigroup” direktoru padomes loceklis.
Starp atlikušo 52,6% akciju īpašniekiem (to sastāvs ir visai samudžināts, kā jau šāda tipa projektos pieņemts) jāizceļ divi prominenti kungi – bijušais ASV Federālo rezervju sistēmas (Federal Reserve System, FRS) priekšsēdētājs Pols Volkers (Paul Volcker) un bijušais Pasaules bankas (The World Bank) prezidents Džeimss D. Volfensons (James D. Wolfensohn). Pārējie īpašnieki ir dažādu tautību “investori”, starp kuriem tiek uzrādīts tikai hedžfonds “Baupost Group”, kas, kā jau hedžfondam pienākas, nodarbojas ar riska menedžmentu. Kā zināms, hedžfondi ieņem nozīmīgu lomu finanšu pasaulē, taču ne vienmēr to darbība ir caurspīdīga, ko mēs varam konstatēt arī “Citadeles” gadījumā.
Starp citu, Volkeram pieder niecīga daļa “Citadeles” akciju, taču viņa lomu darījumā Laimdotas Straujumas valdība uzsvēra īpaši – acīmredzot, lai naivajai publikai nerastos neērti jautājumi par to, kāpēc izvēlēts tieši šis “investors”. Bet par to, ka runa ir par sazarotu starptautisku struktūru, liecina tas, ka “Citadeles” padomē tagad ir arī kādreizējā ES augstā pārstāve ārlietās un drošības politikā baronese Ketrīna Eštone (Catherine Ashton).
3. Latvijas finanšu sektora atbrīvošana no vietējie konkurentiem, un šo “kritušo” (Latvijas Krājbanka, Trasta Komercbanka, ABLV) banku garantijas fonda naudu nodošana tai pašai “Citadeles” bankai.

«Nepareizais» kapitāls Amerikā kļūst «pareizs»

Ar mūsdienu acīm raugoties uz Panamas “dokumentu” publiskošanu, jākonstatē, ka to koordinēti veica Sorosa izveidotās struktūras visā pasaulē: Latvijā ar to nodarbojās “pētnieciskās žurnālistikas centrs” Re:Baltica, bet globālā koordinatora lomu bija uzņēmusies vēl viena “atvērtās sabiedrības” struktūra – Starptautiskais pētnieciskās žurnālistikas konsorcijs (International Consortium of Investigative Journalists, ICIJ).
Šā procesa loģisks turpinājums ir par “bagāto valstu klubu” dēvētās Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas (Organization for Economic Co-operation and Development, OECD) atbalstītais krusta gājiens pret “netīro naudu”, kurā ar sevišķu cītību izceļas Latvijas politiķi. Īpaši aktīva šajā ziņā irtulkošanas un terminoloģijas maģistre, Starptautiskās kosmosa universitātes (International Space University) absolvente uzņēmējdarbības vadības specialitātē finanšu ministre Dana Reizniece-Ozola un viņas padotais, Finanšu un kapitāla tirgus komisijas (FKTK) priekšsēdētājs Pēters Putniņš. Viņi abi (neapšaubāmi, kopā ar patiešām “netīro” naudu) no Latvijas finanšu sektora pusgada laikā “izdzina” vismaz divus miljardus eiro, kuru liela daļa nokļuva ārzonās.
Pasaulē lielākās un spēcīgākās ārzonas jeb “nodokļu paradīzes” pašlaik ir ASV Nevadas, Dienviddakotas, Montānas, Vaiomingas, Ņujorkas un Delavēras pavalstis. Protams, ir vēl dažas sīkākas – piemēram, Kaimanu salas, Luksemburga, Kipra vai Vanuatu –, tomēr pēc “Panamas atmaskojumiem” tās ir paplucinātas un pamazām zaudē apgriezienus, šajā lauciņā nostiprinoties amerikāņu monopolam.
Savukārt “čaulas kompānijas”, pret kurām, upurējot fiskālās intereses, cīnās Dana Reizniece-Ozola, nāk no Lielbritānijas un tās satelītvalstīm, dažiem mazajiem “ofšoriem”, kā arī Krievijas, Ķīnas un citām Āzijas valstīm. “Ārzonām” pamazām reabilitējoties, bet “čaulas” uzņēmumiem piedzīvojot arvien plašāku vajāšanu, naudas plūsmas mainās, galu galā “atrodot mieru” kādā no ASV ofšoriem.
Vārdu sakot, šāda investīciju atdeve no ieguldījumiem (90 milj. USD) Latvijas politiskās, mediju un specdienestu vides sakārtošanā ir vienkārši fantastiska!

Indiāņu dvēsele

Nevajadzētu lolot ilūzijas: tas, kas pašlaik notiek Latvijā, sagaida arī visas citas valstis, kurās apgrozās “nepareizais” (t.i., globālā kluba, kurā ietilpst arī Sorosa “atklātās sabiedrības” impērija, nekontrolētais) kapitāls. Latvijai tās isteblišmenta absolūtās lojalitātes dēļ tikai kārtējo reizi ir piešķirta eksperimentu poligona loma.
Tā visa varētu būt pagātne, tomēr nedomāju ka “filantrops” un “klubs” apstāsies pie sasniegtā, apzinoties, ka Latvijā izaudzinātā, pie varas esošā paklausīgā ierēdniecība un “vērtību sludinātāju” paaudze, viņu labā izdarīs visu prasīto un arī neprasīto.
Latvija pašlaik arvien vairāk atgādina Ameriku laikā, kad tur ieradās baltie cilvēki. Arī toreiz “bālģīmji” indiāņu vadoņiem piedāvāja stikla krellītes un spogulīšus, proti, “vērtības”, pretī saņemot zeltu un nekustamos īpašumus – zemi, ūdeņus, mežus, Latvijas gadījumā – arī bankas (Unibanka, Hipotēku un zemes banka un it sevišķi Parekss-Citadele) un valsts stratēģiskos uzņēmumus…
Mazliet vēlāk, pievienojuši šai “komercijai” izdevīgu reliģiju, baltie cilvēki vienkārši patrieca iezemiešus no gadsimtiem apdzīvotās zemes.
Starp citu, pašlaik arī Latvijas teritorijas atbrīvošana tiek nodrošināta ar nekustamā īpašuma nodokli vienīgajam mājoklim, neatkarīgi no indivīda materiālā stāvokļa. Vienīgais, ko toreizējiem indiāņiem nenācās piedzīvot – vienu no sešu iespējamo dzimuma variantu izvēlēm kristīgās reliģijas vietā.

Kaščejs Latvijā patiešām ir nemirstīgs

Neskatoties uz to, izskan arī trauksmes signāli, ne tikai no atsevišķu ar “vērtībām” nenozombētu žurnālistu puses. Tā Valsts kontroles vadītāja Elita Kalniņa publiskajā telpā izplatījusi brīdinājumu, ka valsts parāds arī turpmāk augs, jo budžets tiek izstrādāts ar deficītu. Priekšlikums noteikt maksimālos valsts parāda griestus Reiznieces-Ozolas vadītajā Finanšu ministrijā nav guvis atsaucību.
Turklāt valsts kontroliere uzsver, ka tas notiek uz demogrāfiskās situācijas (emigrācija turpināsies, dzimstības un mirstības rādītāju radikālām izmaiņām nav nekāda pamata) pasliktināšanās rēķina, tādejādi pārkāpjot atbildības principu pret nākamajām paaudzēm.
Tie, kas padomju laikā klausījās pasakas un skatījās multiplikācijas filmas par Nemirstīgo Kaščeju (Кащей Бессмертный), atcerēsies ka viņa sirds atradās adatas galā, kas savukārt bija ieslēgta lādē ar dažādiem dzīvniekiem: lai tiktu pie Kaščeja sirds, vispirms bija jāatrod lāde, jānoķer vilks, lapsa, zaķis, pīle, jāatrod ola…
Tad, lūk, atļaušos apgalvot, ka Latvijas atpalicības “Kaščeja sirds” atrodama Latvijas vadošās ierēdniecības un ārējo kreditoru personā un, protams, lielas daļas iedzīvotāju kūtrumā un stulbumā. Tāpēc Kaščejs par savu nemirstību vismaz šeit var neuztraukties, un to pierāda arī 13. Saeimas vēlēšanu rezultāti, kuros vēlētājiem tik vien prāta bija, kā noticēt, ka vecās sejas jaunās kombinācijās var un grib kaut ko radikāli izmainīt.
…Info avots: http://www.infotop.lv/article/lv/soross-un-es-jeb-lielo-parmainu-nevainigais-sakums

Džordžs Soross savā štābā. Foto: Getty Images