Vakanču likvidēšana valsts iestādēs netikšot uzskatīta par darbinieku skaita samazināšanu

    0
    278

    Laura Cibule, LETA

    Ministru kabinets pērnā gada novembrī atbalstīja valsts pārvaldes reformu plānu, paredzot, ka valsts pārvaldē nodarbināto skaits līdz 2020.gadam ik gadu tiks samazināts par 2%, kopumā trīs gadu laikā panākot 6% samazinājumu. Paredzēts, ka ministrijas sadarbībā ar Valsts kanceleju sagatavos izvērtējumu par resorā nodarbināto skaita samazinājumu un līdz 2018.gada 1.martam iesniegs to Valsts kancelejā. Tā apkopos informāciju un rezultātus līdz 2018.gada jūnijam iesniegs izskatīšanai Ministru kabinetā. Kā paredzēts efektivizēt valsts pārvaldes darbu, vai jūtama pretestība no valsts pārvaldes iestādēm pret reformu un kā nākotnē varētu mainīt piemaksu sistēmu valsts pārvaldē nodarbinātajiem, intervijā aģentūrai LETA stāsta Valsts kancelejas direktors Jānis Citskovskis.
    Kad kāds citiem iesaka, ko un kā darīt, parasti viņš tiek aicināts palūkoties paša dārziņā. Attiecīgi kā gaidāmā reforma notiks pašā Valsts kancelejā?
    Kā vienmēr esmu teicis, VK ir jārāda priekšzīme attiecībā uz reformas ieviešanu. Arī VK ievēros tos pašus principus, kas tiek reklamēti pārējai valsts pārvaldei. Pirmkārt, ir paredzēta tā sauktā maigā reforma, kas nozīmē to, ka, aizejot kādam darbiniekam, jāizvērtē, vai nav iespējams pārkārtot esošos procesus tā, lai jauns darbinieks vietā nebūtu jāpieņem. Otrkārt, ir piespiedu darbinieku skaita samazināšana, kas paredz pārskatīt esošos procesus, lai, tos optimizējot, panāktu efektīvāku darbu izdarīšanu ar mazākiem cilvēkresursiem.
    Vēl viena lieta, kas novedīs pie darbinieku skaita samazināšanās kā VK, tā visā valsts pārvaldē, ir projekta “Tiesību aktu portāls” īstenošana. Šobrīd gan ministrijām, gan VK tiesību aktu izstrādē ir jāveic diezgan daudz birokrātisku darbību – sagatavošana, aprite, nosūtīšana, publiskošana. Taču mēs divu gadu laiku izstrādāsim jaunu risinājumu, kā efektivizēt šos procesus, un tas atbilstoši pašreizējiem aprēķiniem būs liels ieguvums attiecībā uz nodarbināto skaitu gan VK, gan pārējā valsts pārvaldē.
    Runājot par atbalsta funkcijām, no 1.janvāra VK grāmatvedību veic Valsts kase. Trīs mēnešu laikā izvērtēsim šī pilotprojekta rezultātus un kopā ar Valsts kasi informēsim pārējās ministrijas par secinājumiem. Ļoti ceru, ka varēsim pārliecināt pārējo valsts pārvaldi, ka ir jāseko mūsu piemēram.
    Tāpat ir nodoms centralizēt atbalsta funkcijas. Mums ir viena padotības iestāde – Valsts Administrācijas skola, attiecīgi runa ir par iepirkumu centralizāciju, informāciju tehnoloģiju funkciju centralizāciju, atbalsta funkciju pārskatīšanu pašā VK.
    Tie ir vairāki virzieni, kas minēti arī reformas pieteikumā. Protams, vienmēr ir viegli dot padomus un mācīt otru, bet grūtākais jebkurā jautājumā ir ieceru realizācija. Ir lietas, kas ir paveiktas, un ir lietas, kas ir iesāktas, bet rezultēsies tikai ilgākā laika posmā, tāpēc arī reforma ir paredzēta trīs gadu periodam.
    Minējāt grāmatvedības funkciju nodošanu Valsts kasei. Pieņemot, ka atzīstat šo projektu par veiksmīgu un jūsu piemēram seko pārējās ministrijas, vai nesanāks tā, ka VK un ministrijās grāmatvežu amati vairs nebūs nepieciešami, bet Valsts kasei par tieši tikpat nāksies palielināt savu grāmatvežu pulku? Kāds būs efekts?
    Pagājušajā vasarā VK veica pētījumu, kurā analizējām trīs atbalsta funkcijas – algu grāmatvedību, iepirkumus un personāla lietvedību. Salīdzinājām produktivitāti valsts pārvaldes iestādēs ar valsts kapitālsabiedrībām privātajā sektorā. Viens praktisks piemērs – valsts pārvaldē viens algu grāmatvedis šobrīd apkalpo vidēji 300 nodarbinātos, taču, strādājot ar tādām pašām programmām kā valsts pārvaldē, valsts kapitālsabiedrībās grāmatvedis apkalpo 1000 nodarbināto. Mūsu kaimiņvalstī Igaunijā, kur ir izveidots atbalsta centrs, kurš nodrošina grāmatvedību visā valsts pārvaldē, šis rādītājs ir 1200-1300. Jāatzīst, ka viņi ir aptuveni septiņus gadus priekšā mums, jo viņi jau krīzes laikā īstenoja atbalsta funkciju centralizāciju.
    Šī atšķirība ir diezgan milzīga. Turklāt stāsts nav par to, ka mūsu grāmatveži pusi dienas neko nedara. Viņi ir noslogoti, bet viņu darba laiks pazūd liekajās darbībās. Efektivitāti varētu attēlot ar sacensību “Formula 1” riepu maiņas norisi – kā tas notika 1950.gadā un kā šobrīd. Cilvēki aktīvi strādāja kā tolaik, tā arī tagad, bet procesi un ātrums ir krietni mainījies.
    Finanšu ministrijā minētais grāmatvedības rādītājs pārsniedz to rādītāju, uz kuru ejam. Līdz ar to, centralizējot grāmatvedību iestādē, kur rādītāji ir augstāki nekā vidēji, rezultātam vajadzētu būt labam.
    Būtiska problēma grāmatvedībā ir tā, ka mums atšķirībā no kaimiņvalstīm nav tā saucamo elektronisko rēķinu. Tā gan ir visas valsts neizdarība. Ja ir noteikts standarts un rēķins ir sagatavots strukturētā veidā, datorprogramma to var automātiski nolasīt, attiecīgi atkrīt liekais darbs ar papīru saņemšanu, ievadīšanu datorā, manuālu apstrādi utt. Mūsu problēma ir tā, ka neesam izveidojuši nacionālo standartu, bet drīzumā jau būs Eiropas standarts. To mēs arī gaidām. Taču, ja tas būtu izdarīts pirms pieciem gadiem kā Igaunijā, tad liela daļa cilvēku, kas šobrīd strādā šajā jomā, nebūtu nepieciešami. Igauņu piemērs arī parāda, ka viņi, veicot grāmatvedības centralizācijas reformu, spēja par 39% samazināt nodarbināto skaitu. Vienkāršojot – mūsu mērķis ir augt no 300 nodarbināto apkalpošanas līdz 1000.
    Precizējot par Igauniju – piecus vai septiņus gadus atpakaļ reforma ir ieviesta?
    Minētie rezultāti par nodarbināto skaita samazinājumu ir 2017.gadā salīdzinājumā ar 2009.gadu.
    Minējāt, ka grāmatvedības projekta rezultātus izvērtēsiet trīs mēnešu laikā. Vai tas nozīmē, ka izvērtēsiet pirmā ceturkšņa laikā vai pēc pirmā ceturkšņa?
    Jāņem vērā, ka esam sākuši to darīt tikai no šā gada 1.janvāra un, kā jau parasti sākumā, ir lietas, kuras vēl ir jāpieslīpē. Ar Valsts kases vadītāju esam runājuši, ka pēc trīs mēnešiem varētu informēt pārējās ministrijas par rezultātiem. Mans mērķis ir pēc iespējas ātrāk virzīties uz priekšu.
    Atzīmējāt, ka Latvijā nav elektronisko rēķinu, bet kā kopumā vērtējama elektroniskās dokumentācijas aprite valsts pārvaldē? Ir atsevišķas iestādes, kurās rādītāji ir labi, bet kāda situācija ir kopumā?
    Šajā kontekstā atgriežoties pie grāmatvedības, nav jau tā, ka viss ir slikti. Ir iestādes, kurās rādītāji ir ļoti labi, un ir iestādes, kurās ir ļoti slikti, taču vidējā temperatūra nav apmierinoša. Tāpat ir ar elektronisko dokumentu apriti. Esam diskutējuši ar valsts sekretāriem, un lūgšu Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministriju iepazīstināt visas ministrijas ar aktuālajiem elektroniskās dokumentu aprites rādītājiem, lai visi saprot, kā tiem sokas šajā jomā. Ir ministrijas, kur aprite ir ļoti laba, un ir iestādes, kurās situācija nav tik laba.
    Viena no VK prioritātēm šogad ir dokumentu pārvaldības sistēmas ieviešana, dokumentu aprites būtiska elektronizācija. Jāatzīst, ka šobrīd elektroniskās dokumentu aprites jomā mēs neesam starp pirmrindniekiem. Tā ir joma, kurā ceram strauji augt.
    Vai jums ir aplēses, procentuāli cik liela daļa dokumentu tiek apstrādāta elektroniskā un cik – papīra formātā?
    Tiesību aktu apritei mums ir sistēma DAUKS, kurai, ja nemaldos, ir jau 10 gadu. Tā ir novecojusi, tai vairs nav atbalsta no izstrādātāja, faktiski izmaiņas tajā nevaram veikt. Šo sistēmu nomainīsim ar “Tiesību aktu portālu”, kuru ieviesīsim pēc diviem gadiem. Tāpat mums ir iekšējā dokumentu aprite. Man grūti novērtēt precīzi, cik daudz dokumentu apstrādājam papīra formātā un cik – elektroniski, bet aptuveni tie varētu būt 50% pret 50%. Ceram līdz gada vidum ieviest VK iekšējo dokumentu aprites sistēmu, un tad situācija uzlabosies.
    Cik darba vietu varētu ietekmēt “Tiesību aktu portāla” izveide?
    Projektā paredzētais personāla resursu samazinājums visā valsts pārvaldē gadā ir 673 cilvēkmēneši, tas nozīmē apmēram 56 nodarbinātos. Tas ir pietiekami liels skaitlis.
    Kuros departamentos VK varētu notikt darba vietu samazināšana?
    Kamēr nav beigušās sarunas ar struktūrvienību vadītājiem, nevaru komentēt gaidāmās izmaiņas. Tas būtu sliktas komunikācijas paraugs.
    Vai jums pašiem ir kādas ilgstošās vakances?
    Pēdējā laikā atsevišķās struktūrvienībās ir bijusi kadru rotācija, bet ilgstošo vakanču nav. Šobrīd VK ir 116 nodarbinātie.
    Līdz 2018.gada jūlijam būs jāsamazina ilgstošo vakanču skaits resoros, lai sasniegtu situāciju, ka ilgstošo vakanču skaits nepārsniedz 5% no amata vietu skaita. Kāda ir pašreizējā situācija? Kurās ministrijās, to padotības iestādēs ir lielākais kopējais vakanču skaits?
    Pēdējie pieejamie dati ir par pagājušā gada novembri. Situācija resoros ir atšķirīga, piemēram, Izglītības un zinātnes ministrijas resorā pagājušā gada novembrī bija 15% vakanču no kopējā amatu vietu skaita, tostarp pašā ministrijā bija 15%, Augstākās izglītības padomē – 18%, bet Izglītības kvalitātes valsts dienestā – 26%, bet Studiju un zinātnes administrācijā – 25%.
    Otrajā vietā no negatīvā gala ir Veselības ministrijas resors ar 12% vakanču īpatsvaru. Neatliekamās medicīnas palīdzības dienestā novembrī 14% no amata vietām bija vakantas, Paula Stradiņa medicīnas un vēstures muzejā – 11%, Valsts sporta medicīnas centrā – 11%, Veselības inspekcijā – 10%, Veselības ministrijā – 10%.
    Trešajā vietā ar lielāko vakanču skaitu ir Aizsardzības ministrijas resors. Šai nozarei gan ir sava specifika. Piemēram, Valsts aizsardzības militāro objektu un iepirkumu centrā pērn novembrī vakances veidoja 16% no amata vietu kopskaita. Pašā ministrijā vakanču īpatsvars bija vien 7%, bet tajā pašā laikā Jaunsardzes un informācijas resursu centram – 10%, Latvijas Ģeotelpiskās informācijas aģentūrai – 10%.
    Kopējais vakanču skaits ministrijās un to padotības iestādēs pagājušā gada novembrī bija 3678.
    Attiecībā uz darbinieku skaita samazināšanu, vai nav bažu, ka kādas iestādes vienkārši likvidēs vakantās darba vietas, mākslīgi samazinot amata vietu skaitu, un to uzrādīs kā reformā paveikto?
    Reformas piedāvājums ir tāds, lai to nebūtu iespējams īstenot uz vakanču rēķina. Pirmkārt, tiek nošķirtas vakances, un ir noteikts slieksnis attiecībā uz ilgstošajām vakancēm. Otrkārt, attiecībā uz nodarbināto skaita samazināšanu mēs runājam tikai par reāli nodarbinātajiem. Atskaites skaitlis ir reāli nodarbināto skaits 2107.gada 1.janvārī, un ministrijām un to padotības iestādēm trīs gadu laikā ir jāpanāk 6% samazinājums. Nebūs iespējams uzrādīt 6% samazinājumu, vienkārši likvidējot vakantās darba vietas.
    Ko darīsiet, ja kāda ministrija nepiedāvās iecerēto samazinājumu? Tomēr ir iestādes, kurām funkciju apjoms pieaug.
    Ministru kabinets 2017.gada 14.novembrī pieņēma lēmumu par reformas īstenošanu. Diskusijas līdz reformas izskatīšanai valdībā un arī pašā valdības sēdē bija smagas, bet lēmumu Ministru kabinets pieņēma. Šobrīd ir noteikts, ka ministrijām līdz šā gada 1.martam ir jāiesniedz savs redzējums par to, kā tās īstenos reformu. Nupat notika tikšanās ar valsts sekretāriem, kurā mēs prezentējām savu redzējumu, kādā formātā vēlētos saņemt ministriju redzējumus, lai varētu tos apkopot un redzēt, kā tas tiks sasniegts, uz kā rēķina, veicot kādas darbības, kādas atbalsta un pamata funkcijas optimizējot u.tml. Pēc tam ar katru ministriju būs individuālas sarunas, kam sekos ministru līmeņa diskusija. Pēc tam šis jautājums tiks virzīts izskatīšanai Ministru kabinetā.
    Saprotam, ka reforma ir laba, bet jebkura reforma ir kādam sāpīga un grūta. Šī gada aprīlī maijā Ministru kabinetā jau būs lēmums ar konkrētu plānu, kā samazinājums tiks īstenots katrā iestādē. Šobrīd ministrijas var sava resora ietvaros skatīties, kur samazinājums varētu būt lielāks un kur – mazāks, kopumā sasniedzot noteikto 6% samazinājumu.
    Izņēmuma gadījumi ir definēti – karavīri, drošības iestāžu nodarbinātie, Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs, īstermiņā nodarbinātie Eiropas fondu jautājumos, kā arī nodarbinātie Ārlietu ministrijas ārvalstu pārstāvniecībās. Tas ir panākts smagās sarunās.
    Vai bija kādi ministriju pieprasījumi par izņēmumiem, kuri netika akceptēti?
    Nevienu konkrēti nenosaukšu, bet sarunas bija smagas. Argumentācija visiem bija līdzīga, ka kopš krīzes reformas jau ir veiktas, vēl lielākam nodarbināto skaita samazinājumam iespējas neredzam u.tml.
    Savukārt mūsu princips ir šāds – kur varam, salīdzinām valsts sektoru ar privāto, piemēram, kā iepriekš minēju saistībā ar atbalsta funkcijām. Daudzās kategorijās salīdzināšanu var veikt, tostarp attiecībā uz grāmatvedību, personāla lietvedību u.tml. Jomās, kur salīdzināšanu nevar veikt, jo veicam ko unikālu un kas ir mūsu pamatfunkcijas, mēģinājām vērtēt salīdzinošos rādītājus kaimiņvalstīs – Igaunijā, Lietuvā. Tas gan ir virspusējs salīdzinājums, bet varam novērtēt, cik daudz resursu attiecīgās funkcijas veikšanai atvēl kaimiņvalstīs. Tas ir pirmais signāls, kas liek padomāt, vai mūsu procedūras ir pietiekami efektīvas, vai neieguldām vairāk kā kaimiņi, bet rezultāts nav labāks.
    Vai nav bažu, ka līdz ar nodarbināto skaita samazināšanu valsts pārvaldē efektivitāte vēl vairāk cietīs? Jo vienkārši cilvēkiem būs nepieciešams laiks, lai sāktu strādāt citā režīmā.
    Jautājums ir par to, kas tiek saprasts ar vārdu efektivitāte. Es ar to saprotu resursu atdevi jeb iznākumu, ieguldot noteiktus resursus. Ja mēs samazinām nodarbināto skaitu, liekot viņiem strādāt efektīvāk, rezultātam ir jāceļas. Problēma varētu būt tā, ka ir grūti pārkārtot procesus un varētu būt zināma pretestība. Nevar pārsteidzīgi un mehāniski samazināt nodarbināto skaitu, jo šādā gadījumā cilvēkiem varētu kristies darba kvalitāte, viņi justos pārstrādājušies. Pārskatot pienākumus procedūru griezumā, efektivitātei būtu jāaug. Piemēri kaimiņvalstīs par to liecina, patīk tas mums vai nē. Piemēram, igauņi veic dažādus eksperimentus, kā arī dodas mācīties uz Somiju.
    Jāatzīmē, ka somu piemērs ir tas, uz kuru mums būtu jātiecas. Ļoti daudzās jomās Somija ir paraugs visai Eiropai par to, cik efektīvi ir jāstrādā. Ar tiešām maziem resursiem milzīga valsts, kurā ir nedaudz vairāk par pieciem miljoniem iedzīvotāju, panāk ļoti augstus rezultātus.
    Atgriežoties pie Igaunijas – pēdējais eksperiments ir tā dēvētās Superministrijas izveide. Četras ministrijas ir izvietotas vienā ēkā, un uz visām ministrijām ir viena atbalsta funkciju struktūra. Tas ir izdarīts ar domu, ka varētu vēl vairāk samazināt valsts pārvaldē nepieciešamo nodarbināto skaitu.
    Latvijā nav plānots ko tādu ieviest?
    Par šādām lietām es domāju. Skaidrs, ka mēs paši daudz ko esam izdarījuši un nav tā, ka igauņi vienmēr mums ir priekšā, taču jāatzīst, ka, piemēram, krīzes laikā reformām viņi piegāja pamatīgāk, tostarp centralizējot grāmatvedības funkcijas u.tml. Līdz ar to daudzās jomās viņi mums ir solīti priekšā. Lai mēs viņus panāktu, godīgi sakot, paies pāris gadi.
    Paredzat atsevišķu funkciju centralizāciju, bet vai nav domāts arī par kādu funkciju nodošanu ārpakalpojumā?
    Jā, par to esam aicinājuši ministrijas padomāt, jo ir gan tiesiska, gan praktiska iespēja deleģēt funkcijas. Jau šobrīd ir piemēri, ka funkcijas ir deleģētas. Attiecīgi, ja mēs secinām, ka efektivitāte uzlabotos līdz ar noteiktu funkciju deleģēšanu, to varētu izmantot. Līdz šim šāda prakse gan nav plaši izmantota.
    Pēdējā laika pamudinājums visiem vēlreiz pārdomāt iespējamos variantus, kā mēs varētu atsevišķas lietas sakārtot. Nupat valdībā tika skatīts indikatīvais pedagogu atalgojuma plāns, un tam sekoja diskusija par to, ka varētu veidoties jauna pedagogu profesionālā organizācija. Protams, mediji vairāk pievērsās 400 tūkstošiem, kas varētu tikt piešķirti šīs organizācijas uzturēšanai, bet stāsts ir par to, ka šī organizācija varētu pārņemt noteiktas valsts pārvaldes funkcijas kā no ministrijas, tā no padotības iestādēm, tādējādi mazinot nodarbināto skaitu valsts pārvaldē. Protams, jautājums, vai šāda funkciju deleģēšana būtu efektīvāks stāsts nekā pašreizējā sistēma.
    Ir vēl citas koncepcijas, kas diemžēl neīstenojas dzīvē, jo atduras pret finansējuma jautājumiem vai vienkārši grūtībām veikt pirmo soli. Piemēram, pirms diviem trijiem gadiem tika apstiprināta Tieslietu ministrijas koncepcija par dzīvojamo ēku, būvju inventarizāciju. Šobrīd to veic Valsts zemes dienesta cilvēki. Ja uzbūvējat māju, pārbūvējat dzīvokli, ir jāveic inventarizācija un jums par to jāmaksā valsts pārvaldes cilvēkiem. Bet ir taču projekts, kuru uzzīmējis arhitekts, būvinspektors to ir pārbaudījis. Ja tas ir apliecināts ar parakstu, kāpēc pat arhitekts vai inspektors to arī nevarētu iesniegt attiecīgajā institūcijā? Vārdu sakot, ir daudzas idejas, kas Ministru kabinetā ir pat apstiprinātas, bet nav īstenotas.
    Tāpat varam aplūkot Zemkopības ministrijas sektoru. Piemēram, daudzās valstīs Pārtikas un veterinārā dienesta funkcijas pilda nevalstiskais sektors, kurš par to saņem noteiktu finansējumu.
    Desmitais reformas virziens paredz attīstīt nākotnē nepieciešamās kompetences valsts pārvaldē nodarbinātajiem. Tādējādi Valsts kanceleja iecerējusi stiprināt valsts pārvaldē nodarbināto profesionalitāti un spēju pielāgoties nākotnes pārmaiņām un izaicinājumiem. Kā tieši nodarbināto kompetences iecerēts attīstīt?
    Tas notiks pamatā caur Valsts administrācijas skolu. Tajā jau šobrīd, izmantojot Eiropas Savienības struktūrfondus, tiek īstenoti divi lieli projekti – “Valsts pārvaldes cilvēkresursu profesionālā pilnveide labāka regulējuma izstrādē mazo un vidējo komersantu atbalsta jomā” un “Valsts pārvaldes cilvēkresursu profesionālā pilnveide korupcijas novēršanas un ēnu ekonomikas mazināšanas jomā”.
    Pirmkārt, reformu kontekstā apmācīsim pārmaiņu komandas katrā ministrijā, iepazīstinot ar metodēm, kā padarīt ministrijas darbu efektīvāku. Viena lieta ir pieņemt Ministru kabineta lēmumu, ka ir jākļūst efektīvākiem, bet otra – to izdarīt. Ja cilvēkiem nav prasmju, kādā veidā pārskatīt procesus, zināšanu par metodēm, tad rezultāts diemžēl būs bēdīgs.
    Otrkārt, skatoties stratēģiskā griezumā un domājot par nākotni, jārunā par kompetencēm, kas nepieciešamas valsts pārvaldes nodarbinātajiem piecu desmit gadu perspektīvā. Caur Valsts administrācijas skolas piedāvātajām mācību programmām jāpasniedz jaunās lietas, jāapmāca personāls. Jāņem vērā, ka tehnoloģijas mainās, tāpat darba metodes.
    Vai ir izstrādāts projekts šai jomai? Cik daudz cilvēku varētu apmācīt noteiktā laikā?
    Projekts ir. Jau minēto uzsākto divu projektu laikā paredzēts apmācīt ļoti lielu skaitu cilvēku. Atsevišķās jomās struktūrfondu projekti, kas šobrīd tiek īstenoti saistībā ar dažāda veida mācībām, ir ļoti intensīvi, it sevišķi tiesībsargājošajām institūcijām.
    Turpinot par projektiem, nupat Valsts kancelejā ir apstiprināts Eiropas Komisijas projekts, kas ir saistīts ar strukturālajām reformām, un tam finansējums ir vairāk nekā miljons eiro. Tā gaitā tiks nodrošināts atbalsts veidot platformas, laboratorijas, eksperimentēšanas vidi. Jāpieņem, ka pasaule mainās ļoti ātri, tāpēc nav laika iet tā saucamo klasisko ciklu – izveidot politikas plānošanas dokumentu, tad koncepciju gada vai divu laikā, pēc tam tikpat ilgi izstrādāt likuma grozījumus un tad secināt, ka kaut kas nestrādā, un pārtaisīt. Taču mūsdienās jābūt citai pieejai – mazā mērogā jāpārbauda, vai tas strādā, un, ja tas strādā, ātri jāiet uz priekšu. Piemēram, laboratorijā varam imitēt attiecīgo procesu. Tādas ir pasaules tendences.
    Tās ir pasaules tendences, bet vai, jūsuprāt, Latvijas politiķi un sabiedrība kopumā nav pārāk neelastīgi, lai īstenotu šādas pārmaiņas?
    Atsevišķas lietas mums sagādā problēmas. Negribētu teikt, ka tā ir visiem, bet lielai daļai ir bail kļūdīties, jo, ja tu kļūdies, tad tev to publiski vēl ilgi piemin. Daudzos gadījumos novērojam, ka ērtāk ir palikt pie tā, kas ir, jo tas ir zināms un strādā. Neko nemainot, nav iespēju pieļaut kļūdu. Savukārt eksperimentējot ir risks tādas pieļaut, un neviens nav tik perfekts, lai nekad nekļūdītos. Vienlaikus lielie sasniegumi, tostarp privātajā sfērā, ir panākti, saprātīgi eksperimentējot un riskējot. Ir jāmotivē vēlme nākt klajā ar inovācijām un nebaidīties, piemēram, no Valsts kontroles, nevis gaidīt divus trīs gadus, kad viss būs lēnā garā izgājis cauri politiskajiem gaiteņiem.
    Ja gribam sasniegt tādu situāciju, ka Latvija ir viena no līderēm inovācijās valsts pārvaldē, tad mums ir jārīkojas ātri un dinamiski. Citēšu Nelsonu Mandelu, kurš teicis, ka nekad nezaudē. Viņš vai nu uzvar, vai mācās no kļūdām. Jārīkojas ātri, kamēr problēma ir maza, nevis ilgi jāveido milzīgs risinājums, kas beigās vairs neatbilst reālajai situācijai.
    Vārdu sakot, izaicinājumi ir lieli. Teorētiski to mēs saprotam, bet stāsts ir par praktisko īstenošanu. Piemēram, viena no Francijas jaunā prezidenta Emanuela Makrona iniciatīvām ir manifests par inovācijām publiskajā sektorā, un viens no tajā iekļautajiem punktiem ir tiesības kļūdīties.
    Esat norādījuši, ka valsts pārvaldē nodarbināto mēnešalgas augstākā, vidējā, zemākā līmeņa vadītājiem un augsti kvalificētiem ekspertiem patlaban ir būtiski zemākas par līdzīgām pozīcijām privātajā sektorā – sasniedz tikai 37% no privātā sektora vidējās mēnešalgas. Kas ar ko ir salīdzināts, ka ir šāda atšķirība? Piemēram, kas VK skatījumā ir valsts sekretāra amatam līdzvērtīgs amats privātajā sektorā?
    Šo salīdzinājumu neveicām mēs paši, bet kompānija “Fontes”. Katrs amats pēc vienotas metodoloģijas tika punktēts, tādējādi iegūstot amatu gradāciju kā valsts sektorā, tā privātajā sektorā. Tie amati, kuru punktējums ir vienāds, tiek uzskatīti par līdzīgiem.
    “Fontes” samēroja valsts un pašvaldību institūciju amatu katalogus, sagrupēja tos un tad attiecīgi privāto sektoru. 2017.gada rudenī šie dati tika salīdzināti ar privāto sektoru.
    Atalgojuma dati par 2016.gadu – bruto alga ar visām prēmijām un piemaksām gan valsts pārvaldē, gan privātajā sektorā. Privātajā sektorā aplūkoti “Fontes” klienti anonīmā veidā.
    Runājot par augstākā līmeņa vadītājiem, kas atbilst 16.līmeņa atalgojuma grupai – valsts sekretāriem, man -, privātajā sektorā netika iekļauti organizāciju vadītāji un valdes locekļi. Mans un valsts sekretāru amati tika salīdzināti ar privātās organizācijas lielas struktūrvienības vai operatīvo vienību vadītāja amatiem. Kā jau izskanējis, mēs gribam sasniegt atalgojuma līmeni, kas būtu 80% no privātajā sektorā atbilstošā amatā maksātajam. Atgādināšu valsts pārvaldes reformas definējumu, ka, ja tiek veikta reforma, tad līdz ar nodarbināto skaita samazināšanu atbrīvotos līdzekļus var novirzīt atlīdzības palielināšanai tiem nodarbinātajiem, kas turpina strādāt.
    Ar grozījumiem likumā paredzēts celt maksimālos apmērus 10.-16.mēnešalgu grupai. Cik konkrēti ierēdņu ir katrā no šīm grupām? Vai nav tā, ka faktiski tur “salien apakšā” viss ministriju aparāts?
    Kopumā ministriju aparātā ir 37 tūkstoši nodarbināto, bet 10.-16.mēnešalgu grupā ietilpst 13 tūkstoši nodarbināto. Jāatzīmē, ka šie 13 tūkstoši nodarbināto nestrādā tikai ministrijās, pašās ministrijās 10.-16.mēnešalgu grupai atbilst 2600 darbinieku, bet pārējie ir nodarbināti ministriju padotības iestādēs.
    Katru gadu palielinās nodarbināto skaits, kas pamet darbu valsts pārvaldē, – 2016.gadā darbu ministrijās pārtrauca 18,5% nodarbināto, bet 2017.gada oktobrī atsevišķās ministrijās – 16-18% nodarbināto pārtraukuši darbu. Vai šādi cipari tiešām raksturīgi tikai valsts sektoram un privātajā sektorā cipari nav tādi paši?
    Diemžēl šobrīd nav tādu datu.
    Vai ir mērīts, cik liela ir kadru mainība 10.-16.mēnešalgu grupā?
    Arī šādi dati nav apkopoti. Šo jautājumu ir aktualizējuši arī valsts sekretāri. Runājot par kopējiem rādītājiem, 2016.gadā darbu pārtrauca 8,5% nodarbināto, bet 2017.gadā atsevišķās ministrijās tie bija pat 16-18%.
    Iestādes vadītājam ir tiesības 5% no iestādē nodarbinātajiem maksāt divas reizes lielāku algu, nekā viņam pienāktos pēc vienotās valsts pārvaldes darbinieku atlīdzības skalas. Cik daudzas iestādes izmanto šo iespēju?
    Pēdējie dati ir par pagājušā gada novembri. Kopumā šo iespēju ir izmantojušas 16 iestādes, tostarp septiņas ministrijas.
    Šajā apkopojumā redzam to, ka visi 5% tiek izmantoti tajās iestādēs, kurās par darbiniekiem ir ļoti spēcīga konkurence ar privāto sektoru, piemēram, Valsts kasē, kas darbojas finanšu sektorā. Tāpat ir liela konkurence par informācijas tehnoloģiju speciālistiem, valsts pārvaldei ar visām piemaksām ir lielas problēmas noturēt šos cilvēkus. “Fontes” pētījumā arī ir norādītas tās nodarbināto jomas, kurās valsts pārvaldei ir grūtības noturēt darbiniekus – informācijas drošība, projektu vadība, programmēšana, inženiertehnoloģiskie procesi utt. Tirgus šajās jomās prasa maksāt vairāk.
    Jāatzīst, ka līdz ar pieaugošo Eiropas struktūrfondu apguvi problēmas noturēt darbiniekus kļūs vēl lielākas, piemēram, būvniecībā, informāciju tehnoloģiju jomā. Jautājums, vai uzņēmējiem izdosies veiksmīgi importēt darbaspēku no ārvalstīm. Savukārt saistībā ar valsts pārvaldes projektiem jāsaprot, ka ir amati, kur var nodarbināt ārvalstu darbaspēku, bet ir arī tādi, kuros tas nav iespējams, jo, piemēram, ir jāstrādā ar dokumentāciju latviešu valodā.
    Cik saprotu, 2019.gadā plānots arī pārskatīt piemaksu un prēmiju sistēmu.
    Jā, šobrīd veicam aktuālākos grozījumus, bet 2019.gadā atgriezīsimies pie šīs jomas kopumā – kā prēmijām, tā piemaksām -, fundamentāli revidējot Valsts un pašvaldību institūciju amatpersonu un darbinieku atlīdzības likumu.
    Kādas problēmas šajā jomā šobrīd saskatāt? Vai jau ir idejas, kā to mainīt?
    Esam veikuši analīzi, arī “Fontes” pētījumā secināts, ka kopumā privātajā sektorā atlīdzība aug, tostarp 2017.gadā par 7,9%, taču valsts pārvaldē tas tik strauji nenotiek. Pašreizējās atalgojuma atšķirības starp valsts pārvaldi un privāto sektoru cenšamies kompensēt ar mainīgo daļu.
    Arī šobrīd ir jābūt izvērtējumam atbilstoši normatīvajiem aktiem, par ko prēmija ir piešķirta. Bet jāatzīst, ka, piemēram, Valsts kontrole ir veltījusi mums kritiku, ka prēmijas tiek piešķirtas pārāk lielam personu skaitam, pārāk bieži utt. Mēs saprotam, ka, neceļot pamatalgu, ilgstoši dzīvot uz piemaksu rēķina nevaram. Tāpēc grozījumos Valsts un pašvaldību institūciju amatpersonu un darbinieku atlīdzības likumā piedāvājam celt pamatalgu, lai nebūtu nepieciešamības atšķirības ar privāto sektoru kompensēt ar prēmijām.
    Vienlaikus gribētu uzsvērt, ka likuma grozījumi nenozīmē, ka valdība piešķirs vairāk naudas. Iestādēm ir jāoperē tās naudas ietvaros, kas jau ir piešķirta, tostarp mazinot piemaksas, samazinot darbinieku skaitu, lai varētu palielināt pamatalgu palikušajiem darbiniekiem.
    Iepriekš jau norādīju, ka atsevišķās jomās ir problēmas ar speciālistu noturēšanu, tāpēc iestādes cīnās dažādos veidos – ar piemaksām, prēmijām, amatus mēģina klasificēt augstāk, nekā vajadzētu, lai pamatalga būtu lielāka utt.
    Šobrīd piemaksas tiek piešķirtas par vairākām lietām, bet, ja sakārtojam pamatalgas jautājumu, tad varam runāt, ka piemaksu skaitu varētu mazināt. Pašlaik piemaksas tiek maksātas par aizvietošanu, par vakanta amata pienākumu pildīšanu, par papildu pienākumu veikšanu, par personisku ieguldījumu un darba kvalitāti, par virsstundām. Tāpat ir prēmijas atsevišķām amatpersonu grupām. Un vēl ir jau minētās tiesības 5% no iestādē nodarbinātajiem maksāt divas reizes lielāku algu, nekā viņam pienāktos pēc vienotās valsts pārvaldes darbinieku atlīdzības skalas.
    Kuru no piemaksu veidiem varētu likvidēt?
    Tās pagaidām vēl ir tikai iekšējās diskusijas. Jārēķinās ar to, ka nākamajā gadā būs jau pavisam cita situācija. Priekšvēlēšanu gadā šī jautājuma “cilāšana” nebūs konstruktīva.
    Vai ir kas tāds, ko neesmu pajautājusi, bet pats vēlētos pastāstīt?
    Vēlreiz par reformu gribētu atzīmēt, ka pamatalgas celšana valsts pārvaldē strādājošajiem ir iespējama nevis saistībā ar papildu līdzekļu piešķiršanu, bet ar efektivitātes celšanu. Tāpat jāsaprot, ka līdz ar nodarbināto skaita samazināšanu par 6% nebūs tā, ka palikušajiem darbiniekiem algas pieaugs par 20%. Vidēji varbūt varēs pielikt pie algas tos pašus 6%, kas ir aptuveni tikpat liels kāpums, kā ik gadu privātajā sektorā.
    Neko nedarot, valsts pārvalde zaudēs konkurētspēju, tāpēc reforma ir nepieciešama!
    …Info avots: http://www.leta.lv/plus/133ECA37-5C9D-5B90-CF8C-C674196B9DE7/

    If you have found a spelling error, please, notify us by selecting that text and pressing Ctrl+Enter.