VIDEO: Mamikins: Krimas okupācijas piemiršana uzlabotu mūsu ekonomisko situāciju

0
362

Var nemīlēt Krieviju, taču ar to jātirgojas, šādu viedokli intervijā aģentūrai LETA pauda Eiropas Parlamenta (EP) deputāts Andrejs Mamikins (S). Politiķis mudina vismaz uz laiku piemirst Krimas okupāciju, lai uzlabotu Latvijas un Baltijas reģiona ekonomisko situāciju. “Vai jūs esat par demokrātiju Venecuēlā, vai arī jums ir svarīgi, lai jūsu bērni būtu pabaroti?” izvēlēties prioritātes mudina EP deputāts.
EP prezidenta vēlēšanās uzvaru guva Eiropas Tautas partijas (ETP) pārstāvis Antonio Tajāni. Sociālistu un demokrātu progresīvās alianses grupa cieta sakāvi. Vai pēc šīm vēlēšanām radusies situācija, ka labējās partijas guvušas virsroku un sociālie jautājumi paliks ēnā?
Tā tas ir. Mūsu sakāves iemesls, piedodiet par žargonismu, ir Eiropas Liberāļu un demokrātu apvienības grupas (ALDE) lēmums mūs “uzmest”. Neviens vēl iepriekšējās dienas vakarā no ALDE līdera Gija Ferhofstada negaidīja paziņojumu par to, ka viņš nekandidēs uz šo amatu, pēdējā raundā viņš kā ALDE vadītājs pat apsolīja atbalstīt mūsu kandidātu – Džanni Pitellu. Neoficiāli pēc tam kļuva zināms par darījumu, kas noslēgts starp liberāļiem un ETP grupu. Beigu beigās tas noveda pie tā, ka paši liberāļi sašķēlās – kādi 10 vai 15, un to es zinu precīzi, nebalsoja par Tajāni, bet gan par citiem kandidātiem. Tas bija slepens balsojums, līdz ar to precīzi cipari nav zināmi.
Tātad varam apgalvot, ka sociālisti ir cietuši sakāvi?
Varētu sacīt, ka taktiski jā, taču stratēģiski tas gan nav noticis, jo Eiropas mērogā, pat globāli, neviena no sociālajām problēmām, kas radās pēc ekonomiskās krīzes, joprojām nav atrisināta. Krīze joprojām turpinās, līdz ar to mums vēl ir daudz darāmā. Mēs varam vērot mūsu ciešāku sadarbību ar, piemēram, komunistiem, kuri arī pārstāv kreisās idejas. Tāpat komiteju līmenī mums ir laba sadarbība ar “zaļo grupas” pārstāvētajiem deputātiem, ar daļu liberāļu grupas, bet dažreiz mūsu idejas saskan arī ar galēji labējiem. Pastāvēja līgums, ka 2014.gadā par EP priekšsēdētāju kļūs sociālists, tajā brīdī Martins Šulcs, bet ETP iegūst divus atbildīgus posteņus – Eiropadomē redzam Donaldu Tusku, savukārt Eiropas Komisijā (EK) attiecīgi redzam Žanu Klodu Junkeru. Tagad šī koalīcija vairs neeksistē.
Tagad jums īsti vairs nekā nav…
Drīzāk jāsaka, ka mums nav neviena no lielajiem posteņiem. Mēs saglabājam mums interesējošos komiteju posteņus, līdz ar to vidējā līmenī mums viss ir palicis, kā bija. Tāpat ar ETP varam balsot par tiem jautājumiem, kuros mums nav domstarpību, bet EP prezidenta vēlēšanas bija spēle, kurā zaudējām.
Kā šādā situācijā sociāldemokrāti spēs risināt jūsu pieminētās problēmas, kas radušās ekonomiskās krīzes rezultātā?
Sākumā paskatīsimies uz to, kas mūs varētu atbalstīt. Varam balsot kopā ar “zaļo grupas” deputātiem, komunistiem, daļu no liberāļiem, nereti par sociālajiem jautājumiem balso arī konservatīvie EP deputāti, kuri ir ļoti kritiski politiskajā flangā, bet ļoti sociāldemokrātiski, kad sākas runas par ekonomiku vai sociālo palīdzību. Komiteju līmenī un plenārsēdēs mēs varam iegūt vairākumu.
Vai tas nav pārāk optimistisks redzējums?
Jūs gan tagad vaicājat, raugoties no Latvijas pozīcijām – ir koalīcija un opozīcija, starp kurām nav vērojama sadarbība. Politiski bez sociāldemokrātiem un ETP neviens jautājums nevarētu tikt atrisināts, kaut vai raugoties pēc matemātiskiem aprēķiniem. Neskatoties uz koalīcijas sabrukumu, daudzi jautājumi tiek un tiks risināti.
ASV prezidenta vēlēšanās uzvaru guva Republikāņu partijas kandidāts Donalds Tramps. Jūs esat teicis, ka Tramps ir viens no sabiedrības neapmierinātības spilgtiem simboliem. Vai arī Eiropā redzat šāda veida neapmierinātību, kas varētu izpausties vēlēšanās Vācijā un Francijā?
Pirmie zvani jau ir atskanējuši, piemēram, referendums Itālijā, pēc kura politikas superzvaigzne Mateo Renci bija spiests atkāpties. Iedzīvotāju neapmierinātība turpina pieaugt, un tam par iemeslu ir arī Briseles gaiteņos valdošā augstprātība. Tas ir viens no iemesliem, kādēļ galēji labējās Nacionālās frontes (FN) līdere Marina Lepēna ir tik populāra Francijā. Tāpat mēs vēl nezinām, vai maz notiks Vācijas kancleres Angelas Merkeles ceturtā reinkarnācija, jo aptaujas liecina, ka Šulcs ir līdzīgi populārs kā Merkele. Protams, nedrīkstam piemirst arī par lokālajām vēlēšanām atsevišķās valstīs. Līdz ar to man jāsaka, ka vecā sistēma vairs nevar pastāvēt. Tramps ir spilgts piemērs okeāna otrā krastā, ka cilvēki, neskatoties uz dažādām aptaujām, balso tā, kā vēlas viņu sirdis. Jā, viņš kaut kādā mērā ir populists. Jā, viņš ir jocīgs. Viņam nav nekādas politiskās pieredzes. Viņš nerunā diplomātiskā valodā. Pēc viņa inaugurācijas man radusies sajūta, ka viņš tagad kā buldozers ar visiem spēkiem vēlas izpildīt savu priekšvēlēšanu programmu. Cilvēks maniakālā veidā pilda savu programmu.
Tramps paziņoja par sava veida attiecību restartu ar Krieviju. Līdz šim attiecības bijušas nedaudz saspīlētas, ņemot vērā Krievijas rīcību Ukrainā.
Der atcerēties, ka katrs ASV prezidents, stājoties amatā, solīja uzlabot attiecības ar Krieviju. Bijušā ASV prezidenta Baraka Obamas pirmie prezidentūras posmi bija veltīti tam, lai biežāk tiktos ar Krievijas vadību, runājot par terorismu, Afganistānu un tā tālāk. Paskatīsmies, kas notiks Trampa laikā. Es neloloju lielas cerības un nebūšu vīlies, ja Tramps neturēs savu solījumu uzlabot attiecības ar Krieviju. Ja Tramps spētu ar Krievijas prezidentu Vladimiru Putinu vienoties kaut vai tikai par Sīriju, manās acīs tas būtu liels sasniegums.
Daudz ticis runāts arī par Krievijai noteiktajām sankcijām un to iespējamu atcelšanu.
Pieļauju, ka Tramps varētu atcelt ar ASV prezidenta dekrētu atceļamās sankcijas.
Vai jūs iestājaties par sankciju atcelšanu?
Protams, jo tas ir mūsu valsts interesēs. Mēs varam nemīlēt Krieviju, taču ar to mums ir jātirgojas. Tas ir milzīgs tirgus. Krievijas iedzīvotājiem ir draugi un radi Latvijā un otrādāk. Vēsturiski mēs esam ekonomiski sasaistīti, un šādas iespējas vienkārši ir jāizmanto.
Tomēr tirdzniecības apmēri ar Krieviju nemaz nav tik milzīgi.
Paskatīsimies no otras puses. Pirms sankciju ieviešanas Eiropas Savienības (ES) un Krievijas ārējā tirdzniecība sasniedza vienu miljardu eiro diennaktī. Tā ir cena, kuru maksā visa ES par sankciju karu. Ir skaidrs, ka arī Putina un Krievijas premjerministra Dmitrija Medvedeva spertais atbildes solis traucē mūsu ekonomikai, kā arī bojā ekonomisko atmosfēru visā ES. Jāsaprot ir viens – mēs ar vienu no lielākajiem ES kaimiņiem nevaram dzīvot mūžīgā “Aukstajā karā”.
Kā var sadzīvot ar kaimiņu, kurš uzbrūk savam kaimiņam?
Pagaidiet! Jūs esat par demokrātiju Venecuēlā? Vai arī jums ir svarīgi, lai jūsu bērni būtu pabaroti, lai papildu nauda ienāktu Latvijas ekonomikā, lai nodokļi tiktu nomaksāti, lai policistu un skolotāju algas tiktu paceltas? Labāk skatieties, ko tagad dara valdība. Tā faktiski atrodas izmisumā – Ministru prezidents Māris Kučinskis (ZZS) nezina, kur vēl dabūt naudu. Pacelt pievienotās vērtības nodokli (PVN) no 21% uz 23%, izdomāt vēl kaut kādas papildu nodevas un nodokļus? Mums ekonomika neattīstās, taču uz cilvēkiem tiek uzlikts papildu nodokļu slogs. Vienīgā izeja ir piesaistīt investīcijas un atdzīvināt ekonomiku, tostarp arī no Krievijas. Jautājums ir arī par papildu darbaspēka ieviešanu no trešajām pasaules valstīm. Manā skatījumā Mozambikas pilsoņi, lai cik skaisti viņi arī nebūtu, ir mazāk piemēroti mūsu apstākļiem un ekonomikai nekā Krievijas, Baltkrievijas vai pat Ukrainas pilsoņi.
Ja sankciju piemērošana nav pareizais veids, kā jārunā ar Krieviju?
Tikai diplomātiski.
Tā taču jau ir mēģināts…
Dažreiz varētu šķist, ka diplomātija ir tikai baltie lakatiņi, šampanietis, pieņemšanas, ministra runas, taču patiesībā tā ir ļoti ciniska spēle starp valstīm par to interesēm. Esmu pārliecināts, ka mūsu diplomātu armija spēj aizstāvēt mūsu ekonomiskās intereses. Nepieciešams politisks signāls, kas var nākt vienīgi no ministra. Diemžēl esošais ministrs nav ieinteresēts dot signālu atdzīvināt attiecības ar Krieviju. Divpusējā formātā mēs varētu daudz panākt, neskatoties uz ES nostāju vai atmosfēru, kas valda EP. Mēs varam sadarboties tajās jomās, kurās mums nav problēmu. Mums Krima ir problēma, bet varbūt ir iespējams to atlikt malā un kādu laiku par to nerunāt, bet runāt par to, kas mūs vieno. Paskatieties, ar Baltkrieviju bija tas pats stāsts – 15 gadus pastāvēja sankcijas, kas faktiski tika atceltas vien pagājušā gada janvārī. Tirdzniecības cipari rāda acīmredzamus uzlabojumus.
Tātad sankcijas nenes cerētos rezultātus?
Nenes.
Un par Krimu mums vajadzētu aizmirst?
Par Krimu mums vajadzētu vismaz kādu laiku nerunāt. Man ir labs draugs, kurš pārstāv EP liberāļu grupu. Viņš sarunās atzīst, ka neieredz Putinu, Krieviju un nelikumīgo Krimas aneksiju, jo tas ir vissliktākais, kas vien varēja notikt. Viņš man reiz pavaicāja – kā tev šķiet, cik ilgi Krima vēl būs Krievijas sastāvā? Es teicu, ka nezinu. Varbūt 20, 30 vai 50 gadus. Uz to viņš atbildēja, ka pēc 20 gadiem viņam jau būs 93 gadi un diez vai līdz tam viņš nodzīvos. Bet mums ir jādzīvo tagad – Carpe diem [latīņu teiciens].
Krima ir Krievijas daļa un tāda arī paliks?
Faktiski Krima “de facto” ir Krievijas sastāvdaļa.
Vai Ukrainai, lai uzlabotu attiecības ar Krieviju, vajadzētu atteikties no Krimas?
Es vairāk domāju, ka stūrakmens ir Donbasa reģions un Austrumukraina, kur notiek milzīga humāna traģēdija. Esmu apņēmies kādreiz apmeklēt Austrumukrainu, vienīgi nezinu, no kuras puses to būtu vieglāk izdarīt.
Jūs esat izteicies, ka ES vairs nav pasaules centrs. Kā ir ar tās ārpolitiku – vai tā joprojām ir spēcīga?
Lielākā problēma ir tā, ka mēs joprojām neesam Eiropas Savienotās Valstis. Šāds jautājums ir katras dalībvalsts izšķiršanās – vai dosim lielāku varu Briselei? Pašreiž šķiet, ka neesam tam gatavi. Tuvākajā nākotnē ES būs 28 ārpolitikas, nevis viena ārpolitika.
Kā ar NATO? Vai pašlaik šī organizācija ir nepieciešama?
Godīgi sakot, neredzu nekādu jēgu NATO pastāvēšanai. Politiski tā ir ļoti interesanta organizācija, taču šis mehānisms vienkārši nestrādā. Tas nenes rezultātus. Arī militārā ziņā NATO nav spējusi atrisināt nevienu krīzi. NATO nepalīdzēja Irākai un tās tautai. NATO nepalīdzēja Afganistānai, NATO tā arī neko nespēja izdarīt Centrālāfrikas Republikā, Lībijā un tagad arī Sīrijā. Neteikšu, ka NATO jāslēdz jau rīt, taču tai ir nepieciešamas nopietnas reformas.
Un kā ar sabiedroto spēku sūtīšanu uz Baltijas valstīm, lai stiprinātu to aizsardzību – vai tas ir nepieciešams?
Esmu lasījis pēdējo divu NATO samitu rezolūcijas. Mēs mēģinām pa lēto atrisināt iespējamo militāro karu starp Krieviju un Latviju, starp Krieviju un NATO. Bet es nevēlos dzīvot kara apstākļos, līdz ar to vēlos attīstīt diplomātiju, lai nebūtu kara.
Runājot par jūsu piekopto diplomātiju – esat saņēmis ielūgumu no Sīrijas oficiālās vadības, esat ticies ar tās prezidentu Bašaru al Asadu. Kā atrisināt konfliktus Sīrijā?
Kad Damaskā durvis bija aizvērtas, kad presei nācās pamest tikšanās telpas, uzdevu Asadam jautājumu: “Jūs taču esat diktators, to raksta avīzēs.” Asada atbilde mani fascinēja. Viņš sacīja: “Jā, es esmu diktators, asiņains un nežēlīgs diktators. Bet lielākā daļa cilvēku, kas palika Sīrijā, dzīvo teritorijās, kuras kontrolēju es un mana armija. Kaut kā šie cilvēki nesteidzas bēgt atpakaļ uz tām teritorijām, kuras kontrolē miermīlīgā, demokrātiskā opozīcija.” Mēs politiski žonglējam ar vārdiem, taču nesaprotam notiekošo. Mums visi ir diktatori. Putins mums ir diktators. Turcijas prezidents Erdoans mums ir diktators. Tramps mums ir diktators. Asads mums ir diktators. Saūda Arābijā, nez kādēļ, diktatūras nav, kaut gan sievietēm tikai pirms kādiem pieciem gadiem atļāva sēsties pie automašīnas stūres. Saūda Arābija mums ir demokrātiska valsts, jo tai ir nauda un nafta. ES tur pārdod ieročus. ETP ir aktīvākais lobētājs Vācijas un Francijas ieroču ražotājiem EP. Atceros, krievu rakstniekam Leonīdam Andrejevam ir izcils darbs “Sātana dienasgrāmata”. Tajā bīskaps saka vārdus: “Labāk es ar saviem maziem grēciniekiem, ne ar tiem lielajiem praviešiem.” Es izvēlos grēcinieku Asadu. Esmu par to, lai ar viņu turpinātu runāt. Viņa nomaiņa ir iespējama, un viņš mums to atzina, taču pašlaik viņš ir leģitīmi ievēlētais prezidents. Ja Sīrijas tauta bez kara un ieročiem, bez ārēja spiediena lems par to, ka valstij nepieciešams jauns prezidents, lai ir jauns prezidents.
Vai Krievijai ir liela loma Sīrijā notiekošajā un risinājumu meklēšanā?
Krievijai ir fantastiski liela loma.
Kā komentēsiet viedokli, ka Krievija nemaz necīnās pret teroristisko organizāciju “Islāma valsts”, bet apkaro citus spēkus?
Man nav pierādījumu, ka Krievija apzināti cīnās no gaisa pret opozīciju.
Tā ir neapzināta rīcība?
Saprotiet, karš ir karš. Tur notiek karš. Ticiet man, Krievijai nav mērķa speciāli šaut pa opozīcijas spēkiem. Bet ir cits jautājums – kur opozīcija ņem tik daudz ieroču? Piegādā no ES valstīm. Manā skatījumā Sīrija ir vislielākā ES ārpolitikas kļūda. Tagad, starp citu, EK ir ideja maksāt kaujinieku komandieriem, lai viņi noturētu bēgļu plūsmu, jo ES, neskatoties uz visām runām par demokrātiju, netiek ar to galā. Vēl ir arī Irāka, vēl būs Afganistāna. Mēs nezinām, kas notiks tur pēc pusgada vai gada. Varu prognozēt, ka bēgļu krīze ES būs vēl vismaz gadus piecus.
Vai bēgļu krīze varētu novājināt pašu ES?
Es tā neteiktu, jo, ja ES ierodas pieci miljoni bēgļu, bet pašā ES dzīvo pusmiljards iedzīvotāju, matemātiski šos ciparus var integrēt. Bēgļi nedzīvos Latvijā, jo viņiem šeit nav ko darīt. Pabalstu nav, darba nav, latviešu valodu nepārvalda. Viņi brauks uz Vāciju, līdz ar to Vācija gan varētu mainīties.
…VIDEO: https://youtu.be/SOuWK-Z0zi4 ; https://youtu.be/HB2z34pn6RM ; https://youtu.be/5k8aPPehK_U ; https://youtu.be/noRoP63Wjfk ; https://youtu.be/M3_33EragTw
…Info avots: http://www.leta.lv/plus/133C64BB-40B0-B8C7-01C1-A06B8CA2EA9A/

If you have found a spelling error, please, notify us by selecting that text and pressing Ctrl+Enter.